Šo rakstu ir rakstījusi Sjūzana Džounsa un tas domāts audžuvecākiem, lai palīdzētu tiem izaudzināt laimīgas un harmoniskas personības. Viņa pati ir bijusi audžubērns un uz savas ādas izbaudījusi, kā tas ir, būt pieņemtajam bērnam ģimenē. Tāpēc tagad viņa strādā ar topošajiem audžuvecākiem un palīdz viņiem tikt galā ar problēmām, kas nāk līdz jau no bērnības. Jo daudzas kļūdas, ko pieļaujam kā vecāki un audzināšanas stils nāk no mūsu pašu bērnības, no tā, kā savulaik mūs audzināja mūsu vecāki.
Bet noderīgs šis raksts būs visiem vecākiem. Tajā stāstīts par lietām, kuras mums neviens nemācīja (piemēram, pieņemt bērnu tādu, kāds viņš ir), par vārdiem, kurus dažreiz ar grūtībām spējam pateikt pat saviem bērniem (tu esi man ļoti svarīgs, es tevi mīlu). Bet tie ir tik svarīgi mūsu bērniem – kā pieņemtajiem, tā pašu radītajiem.
Trīspadsmit lietas, kuras man neteica audžuvecāki (bet kuras noteikti būtu mainījušas manu dzīvi)
Ak, cik gan daudz mocību būtu gājušas secen, ja bērnībā būtu dzirdējusi sakām man šīs lietas!
Kā jau visi audžubērni es zināju – es esmu kaut kāda NE tāda. Pat ja uzzinām, ka esam pieņemtie bērni pavisam agrā bērnībā, tas nepalīdz nogludināt atšķirīgo – mēs paši nespējam aprakstīt savas sajūtas.
Mēs nesaprotam, ko tas nozīmē – būt pieņemtajam bērnam. Šī nedzīstošā rēta paliek dziļi iekšienē un nedzīst, tā liek mums just aizdomas par to, ka neesam tādi kā vajag.
Mēs saprotam tikai to, ka “bilde neliekas kopā”. Mēs it kā esam ģimenes daļa un tajā pašā laikā jūtam, ka esam svešinieki no malas.
Ziniet, kā mēdz būt: jūs skatāties pa logu un pēkšņi kāds jūs biedē, parādoties otrpus logam. Lūk šī sajūta ir mazliet līdzīga ar augšminēto. Biezais stikls ir kā nepārvarama siena. Ieraugi atspīdumu stiklā un pēkšņi saproti, ka no otras puses uz tevi skatās tavs paša atspulgs.
Cilvēks otrpus stiklam šķiet pazīstams, bet ne tik ļoti, lai ar atvieglojumu ieietu mājā, vai vēl vairāk – paliktu tajā.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
