Tā arī soļojam pa dzīvi: lūkojoties stikla atspulgā. Viss šķiet mazliet neskaidrs, bet kāpēc – nav saprotams.
Mēs nespējam atslābināties. Un jo ilgāk mēs dzīvojam “aiz sienas” ar duļķainām lēcām uz acīm, jo vairāk vietas mūsu dvēselē aizņem šī nemiera sajūta. Cilvēki, kuri it kā bija gatavi mūs mīlēt, sāk no mums izvairīties un baidīties.
Mēs esam it kā lieki ģimenē un tās locekļi neļauj mums par to aizmirst – un viss tikai tāpēc, ka viņi nespēj mūs saprast.
Lūk tas, ko diemžēl man neteica mani vecāki (un ko būtu vērts iegaumēt visiem vecākiem, īpaši – audžuvecākiem!):
- Es tevi mīlu! Viss pārējais ir nieki.
- Tas ko tu jūti ir ļoti svarīgi.
- Pietiek ar to, ka tu mums vienkārši esi.
- Jā, es dzirdu tevi, un mēģinu saprast, kā nu māku.
- Jā, tu neesi tāds kā citi – tāpat kā visi pārējie cilvēki! Pierodi.
- Tavs dzīves ceļš ir svarīgs.
- Tu pats arī esi svarīgs.
- Tavai balsij ir nozīme – neklusē.
- Personīgais viedoklis – tas ir normāli.
- Es tevi pieņemu.
- Ja kāds dara tev pāri, tā nav tava vaina.
- Tu esi svarīga manas dzīves daļa.
- Tu esi vērtīgs cilvēks.
Šis saraksts var šķist pārspīlēts, bet patiesībā tajā nav nekā īpaša. Vienīgais, kas tik tiešām ir svarīgi – tas viss jāsaka patiesi un no sirds. Jums pašam jābūt emocionāli noturīgam, jo tad jūs nenesat līdz savas bērnības problēmas un spējat adekvāti reaģēt uz bērna problēmām.
Lūk tad jūs būsiet spējīgs uz patiesu līdzpārdzīvojumu un sapratni – īpašībām, kas nepieciešamas, lai izaudzinātu veselu, laimīgu un pilnvērtīgu personību, lai tas būtu audžubērns, vai jūs personīgā atvase.
Pārējo viņi uzsūks paši, galvenais – esat viņiem līdzās.
Avots: www.ihappymama.ru
