Mans personīgais viedoklis ir šāds:
Internets, tās ir visīstākās narkotikas. Un kas tad ir narkotika? Tā ir pilnīgi nevajadzīga lieta, bez kuras ikviens cilvēks lieliski var iztikt līdz brīdim, kamēr to nepamēģina. Un kad pamēģina, tad kļūst atkarīgs uz visu atlikušo dzīvi, jo narkomānu izārstēt nevar.
Par problēmām, kas saistītas ar informācijas uztveri, sūdzas dažādu rangu un specialitāšu cilvēki – sākot ar augsti kvalificētiem universitāšu profesoriem un beidzot ar veļas mašīnu apkopes servisa darbiniekiem. Šāda veida sūdzības ļoti bieži ir dzirdamas akadēmiskajā vidē , no tiem, kuri pēc amata apraksta ir spiesti katru dienu komunicēt ar cilvēkiem (mācīt, lasīt lekcijas, pieņemt eksāmenus). Viņi ziņo, ka jau tā zemais lasīšanas iemaņu un uztveres līmenis, tiem cilvēkiem, ar kuriem ikdienā nākas strādāt, ar katru gadu krītas un krītas.
Vairumam cilvēku kolosālas grūtības sagādā garāku tekstu lasīšana, par grāmatām pat nerunājot. Pat ieraksti blogā, kas ir garāki par trim, četrām rindkopām, vairumam cilvēku šķiet pārāk sarežģīti un tāpēc garlaicīgi un nav tā vērti, lai tajos iedziļinātos. Diez vai atradīsies cilvēks, kurš nebūtu dzirdējis populāru teicienu interneta vidē “pārāk daudz burtu – nespēju pieveikt”, ko parasti raksta kā atbildi piedāvājumam izlasīt kaut ko garāku par pārdesmit rindiņām. Veidojas tāds kā apburtais loks, daudz rakstīt nav jēgas, jo tāpat gandrīz neviens nelasīs, bet teksta saīsināšana, lai pasniegtu kādu domu, noved pie vēl lielākas šaurdomāšanas ne tika lasītāju, bet arī rakstītāju vidū. Tā rezultātā mēs esam masu notrulināšanās priekšā.
Pat tādi cilvēki, kam ir bijušas labas lasīšanas iemaņas, pēc dienas, kas pavadīta internetā, lasot desmitiem e-pasta vēstuļu, saka, ka fiziski nav spējīgi uzsākt lasīt interesantu grāmatu. Jau tikai pirmās lappuses izlasīšana kļūst par īstām mokām.
Lasīšana vairs nav topā, jo:
Nevaram pārstāt skanēt tekstu, meklējot tajā atslēgvārdus;
Vairs nav saprotama sarežģītā sintakse, kas raksturīga vairumam klasiskajiem, augstas vērtības un zinātniskajiem darbiem. Tās nav arī SMS formāta informācijas apmaiņā.
Bet tas vēl ne tuvu nav viss. No tā, ka cilvēks pastāvīgi ir “pieslēgts” internetam, strauji samazinās tādas prasmes, kā atgriešanās pie jau apstrādātas informācijas, izlasītā analizēšanas un iztēles izmantošanas. Vēl ļaunāk ir tas, ka 80% gadījumu cilvēki internetā meklē apšaubāmas izklaides vai arī meklē informāciju, kurai ir ne tikai nulles līmeņa, bet pat negatīva kultūras vērtība.
Pie tā visa vairums cilvēku (īpaši jaunieši) ir tā piesaistīti savām viedierīcēm, ka , ja viņiem piedraudētu atslēgt tos no tīkla kaut uz dienu, tas izsauktu viņos ne tikai psihiska veida nomāktību, kas robežojas ar paniku, bet arī reālas fiziskas ciešanas, līdzīgas narkotiku atkarīgajiem. Neticiet? Piedāvājiet viņiem iztikt bez sava telefona 2 – 3 dienas…
Eksistē viedoklis, kuram es pilnībā piekrītu, ka spēja efektīvi uztvert sarežģītu tekstu un lasīt sarežģītu literatūru drīzumā kļūs par elitāru privilēģiju, kas būs pieejama tikai īpašai cilvēku kastai. Tā nav jauna doma, jo, jau Umberto Eko savā romānā “Rozes vārds” ieteica bibliotēkā ielaist tikai tos, kas ir gatavi un prot uztvert sarežģītas zināšanas. Visi pārējie būs spējīgi lasīt tikai izkārtnes un informāciju internetā.
Īsāk sakot, nekādas tabletes, nekādas pārtikas piedevas, nekādas diētas, nekādi smadzeņu “uzlabotāji” nav spējīgi apturēt smadzeņu degradāciju. To spēj tikai viens – pārstāt savai informācijas pārstrādes sistēmai piegādāt “atkritumus “ un censties katru dienu to bagātināt ar visu iespējamo noderīgo informāciju. Tas ir ļoti grūts un daudziem cilvēkiem nesasniedzams process. Daudziem, kā saka, vilciens jau ir aizgājis.