Pārsteidz arī tas, ka padomju laika bērni labāk prata komunicēt ar citiem, nekā mūsdienu bērni. Tolaik nebija Interneta un visu tehnoloģiju brīnumu, bieži vien nebija pat elektrības, tāpēc bērni gāja laukā jebkuros laika apstākļos. Laukā viņi iepazinās, veidoja savas grupas, rotaļājās un sarunājās.
Bez tam, padomju bērnus mācīja pareizi komunicēt ar vecākiem cilvēkiem, ar mazākiem bērniem, ar vienaudžiem, mācīja uzvedības noteikumus. Protams, tolaik bērni nejutās tik brīvi, kā tagad, toties viņos bija lielāka cieņa pret apkārtējiem.
Svarīgi atzīmēt arī to, ka mūsdienu bērns ir pārāk izlutināts ar to, ka viss ir pieejams. Viņš nejūt, neapzinās, lietu vērtību, jo ir pārliecināts, ka jebkuru lietu var pavisam viegli nomainīt ar citu. Tad kāpēc vajag labot veco, ja var nopirkt jaunu? Bet padomju bērni prata salabot vis – gan apavus, gan lampiņu virteni, gan gludekli, un pat magnetofonu.
Atsevišķs stāsts ir par tādu svarīgu un attīstošu nodarbi kā grāmatu lasīšana. Un, ja padomju laikā lasīt un apmeklēt bibliotēku bija moderni, ja grāmata tika uzskatīta par labu dāvanu, tad mūsdienu bērni labi, ja izlasa kādu rindu ziņu lentē.
Ar skumjām var teikt, ka mūsdienu bērni neprot lasīt grāmatas. Viņi ir izlutināti ar tām spilgtajām izklaidēm, kas ir pieejamas tagad, bet ilgstošai lasīšanai vilciena kupejā, teksta pārdomāšanai un izlasītā materiāla analīzei viņam vienkārši nav ne laika, ne vēlēšanās. Pie tam, šodien jebkura grāmata ir daudz pieejamāka, nekā jebkad agrāk.
Rezultātā izaug vesela paaudze cilvēku, kuri kaut ko dzirdējuši par kaut ko un neko nepārzina pilnīgi. Un, ja agrāk padomju bērniem mācību disciplīnu bija mazāk, viņi labi pārzināja katru, tad mūsdienu bērniem noslodze ir visai plaša, taču apgūt visu viņiem nav iespējams.
Mēs bieži dzirdam frāzi „agrāk bija labāk”. Taču vienmēr būs gan šāda uzskata piekritēji, gan noliedzēji.
Cilvēce pastāvīgi virzās uz priekšu, tāpēc katra paaudze vienmēr ar kaut ko atšķiras no iepriekšējās.
