Padomju skolēni vēlējās kļūt par inženieriem, ārstiem, šoferiem vai karavīriem, lai vēlāk ar savu darbu būtu noderīgi cilvēkiem, sabiedrībai. Mūsdienu bērniem izvēle ir daudz plašāka, taču skumdina tas, ka mūsdienu bērni domu par sava darba veltīšanu sabiedrībai atstāj otrajā plānā. Galvenais, lai pašam būtu labi.
Šodien parunāsim par to, kā ir izmainījušies mūsdienu bērni salīdzinājumā ar saviem padomju laika vienaudžiem. Mums šķiet, ka šodien šī aiza ir daudz dziļāka, nekā jebkad agrāk.
Padomju skolēni
Protams, mūsdienu sadzīves apstākļus nevar salīdzināt ar padomju laika sadzīves apstākļiem. Problēma jau nav tikai tajā apstāklī, ka ir radušās tādas lietas, kā Internets, dažādi gadžeti un jaunas tehnoloģijas. Lieta tāda, ka padomju laikā bērnus jau no agras bērnības gatavoja pieaugušo dzīvei. Tāpēc bērns jau pusaudžu vecumā bija pilnīgi patstāvīga personība, viņš zināja, ko vēlas sasniegt dzīvē, spēja, ja bija nepieciešams nodrošināt sev iztiku.
Sabiedrībā, kurā mīlestība uz darbu bija kulta līmenī, padomju laika bērni nevarēja būt sliņķi vai guļavas. Tāpēc viņi pastāvīgi apguva jaunas zināšanas, mācījās no lielākajiem un izvēlējās noderīgus vaļaspriekus.
Puikas interesējās par radiotehniku un elektroniku, meistaroja kaut ko no koka vai ņēmās ar riteņiem un citu tehniku. Šīs iemaņas pēc tam saglabājās visu mūžu un bieži vien pat kļuva par iztikas avotu.
Darbmācības stundās meitenes mācījās gatavot ēst, adīt, tamborēt un izšūt, bet zēni apguva prasmi rīkoties ar āmuru, kaltu un ēveli. Šī disciplīna ir saglabājusies arī mūsdienās, taču tagad tā ir vairāk „ķeksītim”. Pat teorētiski parasta ķeblīša „uzmeistarošana” mūsdienu izlaiduma klases skolēnam varētu kļūt visai grūts pasākums.
Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!
