Cilvēkus, kuri veltījuši savu dzīvi medicīnai, jau var uzskatīt par varoņiem, jo viņi ir gatavi atdot visus savus spēkus citu glābšanai. Vismaz profesija uzliek šādu pienākumu, bet tālāk jau katrs izlemj, kā pats vēlas.
Starp šīs profesijas pārstāvjiem ir neliela kategorija ārstu, kurus gribas nosaukt par īstiem ārstiem. Vai arī par ārstiem ar lielo burtu. Tieši par tādiem cilvēkiem arī šodien stāstīsim.
92-gadīgā Anna Ļevuškina ir vecākā praktizējošā ķirurģe Krievijā. Savā ilgajā karjerā viņa izglābusi ļoti daudzu cilvēku dzīvības un turpina savu darbu līdz pat šai dienai.
Neraugoties uz to, ka sievietei ir grūti nokļūt līdz darbam, viņa turpina pieņemt slimniekus. Ļevuškina saka, ka nav nekāda noslēpuma, vajag tikai patiesi mīlēt savu darbu un savus pacientus.
„Man pieņemšana ir no 9.30 līdz 11.00 . Pie manis nāk cilvēki gan ar kaitēm, gan bez. Bez kaitēm nāk tie, kas dzirdējuši manu vārdu un vēlas, lai izmeklēšanu veicu tieši es. Bet slimnīcā mani jau gaida operācijas” – stāsta ārste.
Tajā pat laikā Brazīlijā ir viņas vienaudzis 92 gadīgais Ivans Fontura. Ārsts -pediatrs, kurš pensijā aizgāja 68 gadu vecumā, bet savu darbu nav pametis. Katru pirmdienu un ceturtdienu dakteris pieņem bērnus no maznodrošināto ģimenēm. Bez maksas. Vīrietis pārliecināti saka, ka turpinās strādāt, cik ilgi vien spēs.
Ārstam ir vienalga, kādas rases ir viņa pacients un kāds ir viņa ģimenes materiālais stāvoklis, viņa palīdzību var saņemt katrs, kurš vēlas.
„Viņam ir plaša sirds, viņam vienkārši patīk palīdzēt citiem. Mans vīrs vēlas, lai bērniem būtu cienīga un veselīga dzīve”. Saka Fonturas sieva.
Līdzīgi cilvēki nav tikai vecajā gvardē. Čeļabinskā 32 – gadīgais Jevgeņijs Kosovskihs bez maksas ārstē bezpajumtniekus. Reizi nedēļā viņš piebrauc pie siltumtrases, kur apmetušies bezpajumtnieki un sniedz viņiem medicīnisko palīdzību.
Viennozīmīgi, ka naudu par ārstēšanu viņš neņem un visus izejmateriālus gādā viņš pats. Kaut gan, kad cilvēki uzzina par viņa darbību, viņi, laiku pa laikam, nosūta ārstam pa kādai naudas summai.
Jevgeņijs stāsta, ka pēc viņa pastāvīgās braukšanas uz trasi, daudzi esot pat sākuši domāt par darba meklēšanu. Viņš ir pārliecināts, ka šiem cilvēkiem bez medicīniskās palīdzības ir nepieciešama vienkārši cilvēciska saskarsme un līdzjūtība.
Šie cilvēki ir tie, kurus varam saukt par varoņiem, tieši viņu vārdi jāzina visiem, bet diemžēl publikai interesē pavisam kas cits. Tāpēc parasti tādas personības nesaņem pienācīgo godu, ja nu vienīgi no izglābtajiem pacientiem. Kaut gan, vai tad tā nav vislielākā balva ārstam?
