* Kādas smaržas lieto tava mamma? – interesējās Larisa.
* Kā es lai zinu, – apjuka Maksims, – laikam jau nekādas. Nekad viņai nav bijušas nekādas smaržas. Mamma vienmēr smaržoja pēc mājām, pīrādziņiem un kotletēm. Tās ir vislabākās smaržas.
Lara nosprauslājās. Kā tad! Pēc kā gan smaržos māte, ja tu dāvināsi viņai pannu vai virtuves tehniku? Lara nolēma nopirkt vīramātei labas smaržas.
Neitrālas, bet ar svaigām notīm un bagātu aromātu buķeti – tādas, kas arī piestāv solīdai sievietei gados.
Kad vīramāte ieraudzīja dāvanu, viņa bija ļoti pārsteigta. „man simts gadus neviens smaržas nav dāvinājis! Paldies, meitiņ! – Antoņinas Ivanovnas acīs iemirdzējās asaras.
Viņu aizkustināja vedeklas dāvana, kura lika viņai atcerēties, ka viņa ir sieviete! Pati viņa nezin vai nopirktu tik dārgas smaržas, vienmēr bija žēl naudas priekš sevis. Bija pieradusi visu labāko atdot vīram un dēlam.
Jauna ideja
Pēc šī gadījuma vīramātes un vedeklas attiecības kļuva vēl labākas. Arī Maksims saprata, ka nebija veltījis mātei vajadzīgo uzmanību.
Tāpēc arī nākamajai vīramātes dzimšanas dienai jaunie gatavojās atbildīgi. Maksims aktīvi iesaistījās dāvanas iegādē. Viņš ierosināja nopirkt blenderi vai gultas veļu, taču Larisa noraidīja šo ideju un piedāvāja savējo.
* Nekad neesmu redzējusi tavai mammai rotaslietas. Pat auskarus viņai, šķiet, nenēsā, – domāja Larisa. Viņai tiešām to nav?
* Ir jau gan. Mēs ar tēvu kādreiz dāvinājām. Viņa paskatījās un nolika kastītē. Teica, glabās tādus dārgumus, – atbildēja Maksims.
* Ko tieši jūs dāvinājāt? Jautāja Larisa.
* Atceros, rokassprādzi, un kaklarotu no gliemežvākiem. Reiz arī sudraba gredzenu, bet tas ātri nosūbēja, un mamma to ielika kumodē, – stāstīja Maksims.
Vedekla, kura kļuva par meitu
Larisa saprata, ka arī šajā ziņā viņas vīramāte bija apdalīta. Kurš gan pieaugušai sievietei dāvina lētas rotaslietas no gliemežvākiem?
Tāpēc, kad Lara ierosināja vīramātei uzdāvināt zelta ķēdīti un auskarus, viņš tūdaļ piekrita. Bija jau radis uzticēties sievai šādos jautājumos.
Arī šoreiz vīramāte nenovaldīja asaras. „Paldies, mīļie bērni! Apdāvinājāt vecuma galā!” – vīramāte noskūpstīja vedeklu un dēlu. Cik patīkami ir beidzot justies kā sievietei, nevis kā plīts papildinājumam! Antoņina Ivanovna paskatījās uz Larisu. – Vienmēr esmu gribējusi meitu. Labi, ka man tagad tāda ir!”
Ne velti Larisa ilgi domāja, ko uzdāvināt vīramātei. Viņai izdevās uzdāvināt savai vīramātei prieku. Lai arī jaunā sieviete dāvanas dāvāja nesavtīgi, viņa uz visiem laikiem ieguva savas vīramātes mīlestību un labvēlību.