Tēva mājas…
Bet kā viņš kafijas grauzdējamās iekārtas taisīja, ar tām i Maskavu apgādāja… Un māju uzcēla, labklājībā dzīvošana… Tuvojas Talsi.
Man makā 50-nieks. Jautāju šoferim (kas pasīvi piedalās mūsu interesantajā komunikācijā), vai viņš man naudiņu var samainīt. Samaina. Onkulīts saka, vai tad nevar tomēr 30 eiro? Var. Sadalām godīgi- man 20, viņam 30. Abi kāpjam ārā un viņš nosaka: NU NOTIEK TAK BRĪNUMI!
1.sērijas beigas.
Eju pa Talsiem un jūtos nevis stulbi, kas būtu tikai reāli, bet labi. (Kaut gan tas, ka jūtos labi, jau arī, droši vien, ir stulbi.) Talsi skaisti, saule, silts, smaržo…
Nu varbūt nesmaržoja, bet man tā tikai likās. Viss sakopts. Tik sen nebiju kājām staigājusi pa savu bērnības pilsētu… Re, mana vectēva dzīvoklis. Tajā veikals. Re, zivju bode.
Nē, tagad puķu veikals. Re… Un tad man tiek izrādīta Radošā Sēta. Jauna, skaista, pa lepno… Žēl, ka man jāsteidzas. Mani gaida citā pilsētas galā. Darīšanas savas nokārtoju, ārā līst un auksts!
Pa kuru laiku vasara aizgāja? Pirms pāris stundām nudien vēl bija. Nu vasara. Jānopērk lietussargs. Gribēju lielu un krāsainu. Bija liels melns un mazs krāsains.Visur veikali. Visos dzīvokļos pirmajā un pat otrajā stāvā, kur nopirku lielu un mazliet nemelnu lietussargu, dodos uz autoostu. Tā gan gandrīz tāda, kā manā bērnībā.
2.sērija.
Braucu un piezvanu onkulītim. Jā, telefons viņa. Saku, ka izbraucu tikos un tikos… Šoferim piekodinu, ka braucu līdz Rīgai, bet būtu labi, ja viņš pusceļā, tādā Kalnupē pieturētu varbūt uz mirkli…
Man par sevi, protams, nāk smiekli. Bet onkulīc bija kā dieviņš taču. Pusceļš paskrēja ātri. Pietura. Un! Onkulīc ar maniem 30 eiro un milzu konfekškasti padusē.
“Liels paldies”. NOTIEK BRĪNUMI. p.s. ja nu kāds te lasa no Kalnupes, tad pasveiciniet manu šodienas jauniegūto paziņu, jo mums abiem šodien brīnumaina diena. Un ne jau par 30 eiro stāsts, vai ne?
