Kāda sieviete vārdā Anita savā Facebook profilā padalījās ar patiesi jauku stāstu, kuru ir prieks lasīt. Stāsts šoreiz ir par labiem cilvēkiem, par uzticēšanos un par to, ka labas lietas ir forši darīt.
Anita raksta:
BRĪNUMI NOTIEK vai Rīga-Talsi-Rīga.
Šodien braucu uz Talsiem. Ar autobusu. Ļaudis vien daži un arī pa mazam gabaliņam tikai brauc. Iekāpj, izkāpj, iekāpj, izkāpj. Sēžu pirmajā beņķītī. Nu gandrīz vai šoferēju. Vēroju, domāju, vēroju…
1.sērija.
Te iekāpj kāds onkulīc. Balts, sakopts, tirs, jauks, un ļoti, ļoti vecs…
Izskatījās kā dieviņs, tikai bez bārdas. (Vēlāk izrādijās, ka 86 gadi) ”Līdz Talsiem, lūdzu”. Domāju, ka labi, ka cilvēks tik nopietnos gados, bet sava darīšana, savas domas un vajadzība…
Braucam. Pēc km 20-30 onkulīc strauji pieceļas un saka šoferim: ”Apturiet, lūdzu, man jāizkāpj.” Nodomāju, nu re kā, kaut kas notika. Varbūt, ka slikti kļuva…”Man jāizkāpj, jo jāatgriežas mājās. Ceļam naudiņu paņēmu, bet iepirkumiem aizmirsu”.
Saku: ”Nekāpiet laukā, es jums iedošu naudiņu.” (Kāpēc tā saku, nezinu.) Autobuss atkal uzņem ātrumu, onkulīc apsēžas man aiz muguras.
Un nesaprot nemaz, kas te notiek. Jautāju, cik viņam vajag. “‘Kādus eiro 20 ”. Saku, labi. Un onkulīc saka, ka viņš tad atstās kafejnīcā man to naudiņu.. .”Kādā kafejnīcā?!” ” Nu tepat jau, Kalnupē.” ”Bet es no Rīgas esmu.”
”Bet kā tad es atdošu?Jūs jau manu brāļa dēlu Oskaru pazīstat?” ”Nē nepazīstu gan.” “Bet kad jūs atkal te brauksiet?” ”Šodien pat pēcpusdienā.”
”Es gan jau pēc stundas braukšu uz mājām un sagaidīšu Kalnupē visus autobusus, man jau mājas tepat”. ”Visus nevajag. Es piezvanīšu, kad izbraukšu no Talsiem.”
Un onkulīc man izstāsta kā viņu sauc, bez problēmām nosauc savu tel. Nr, izstāsta, ka viņš brauc uz Talsiem pārtiku iepirkt, jo Oskars (kuru es nepazīstu) šobrīd aizbraucis uz ārzemēm un tāpēc viņam jābrauc ar autobusu pašam.
Tā jau Oskars ar auto viņu vizinot, jo dzīvojot vienā mājā, kuru drupu veidā atdeva 90-ajos atpakaļ.
Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!
