Mums teica – mācies, savādāk būsi mājsaimniece!
Un tas izklausījās tik biedējoši, ka patiešām gribējās ar zobiem izgrauzt kādas zinātnes granītu. Jo pats galvenais taču ir sarkanais diploms, labs darbs un galvu reibinoša karjera. Nu, kaut vai dabūt kādu normālu darbu, lai nodrošinātu sevi. Cik bieži mēs ģimenē pulcējamies pie pusdienu galda? Tikai svētkos!
Cik bieži mamma mūs sagaidīja no skolas? Parasti mēs paši nācām mājās, sildījām sev pusdienas vai palikām pagarinātās dienas grupā. Bet vakarā pārnāca mamma, nogurusi no problēmām darbā, viņa negribēja ne runāt, ne ēst. Vien pārbaudīja mājas darbus (ja neaizmirsa), pajautāja par atzīmēm un aizsūtīja mūs gulēt.
Mūsu vecāki mūs nezināja…
Viņi neko nezināja par mūsu iekšējo pasauli, par mūsu sapņiem un centieniem, jo tas nebija sabiedrībā pieņemts. Viņi reaģēja tikai uz slikto, jo reaģēt uz labo nebija laika.
Mēs arī viņus nezinājām. Nevarējām uzzināt, jo mums ilgām un sirsnīgām sarunām nebija laika. Nebija laika ģimeniskiem pārgājieniem ar teltīm, kopējai lasīšanai un ģimeniskiem teātra, koncerta apmeklējumiem brīvdienās…
Un tā mēs augām… un tā auga mūsu vecāki… Ta mēs sevī izaudzinājām priekšstatus par dzīvi, vērtībām, mērķiem un idejām. Un mūsu prātos ģimenei bija atvēlēta maza mazītiņa vietiņa. Tieši tāda, kādu mēs redzējām savās ģimenēs.
Jo, lai ilgstoši spēlētos ar bērnu, ir jāmīl to darīt.
Lai katru dienu ceptu cepumus un gatavotu daudzveidīgu ēdienu, ir jāmīl to darīt.
Lai rūpētos par māju, veltītu tam laiku – dekorētu, tīrītu, uzlabotu, radītu tajā mājīgumu, ir jāmīl to darīt.
Lai varētu dzīvot ar sava vīra mērķiem un idejām, uztraukties par viņa karjeru un nākotni, ir jāmīl viņš, ne tikai sevi viņam blakus.
Galvenais dzīves skolotājs.
Visu to meitai iemāca mamma. Viņa ir pirmais un galvenais skolotājs. Viņa norāda galvenos dzīves orientierus. Viņa māca mīlēt sievietes galveno misiju. Viņa izskaidro, cik svarīgi ir būt labai sievai un mātei. Viņa māca mīlēt.
Un ja meita praktiski nav redzējusi savu māti, un, ja arī redzējusi tad galīgi ne iedvesmojošu ģimenes laimei, tad kā viņai pašai to iegūt?!
Mums bija jāzaudē šo tīrību, sievišķību un mīlestību, tapēc, ka mums mācīja tikai to, kā uztaisīt karjeru, būt darba pirmrindiekiem. Mūs mācīja, ka vārdam Veiksme, jēga ir tikai ārpus ģimenes, tikai kaut kur ārā – kantoros, ofisos.
Un pēc tam mēs klusiņām raudam par izjukušo laulību (jau kuro pēc kārtas), par bērnu atsvešināšanos un par sajūtu, ka kāds mūs kaut kad ir apmānījis.
Taču izeja ir vienmēr!
Izeja ir – mācīties. Mācīties būt mātei, sievai, saimniecei, sievietei. Lēnītiņām, mierīgi….. Mācīties visu ieraudzīt nedaudz citām acīm – sievišķīgām, mīlošām, labsirdīgām, nesteidzīgām…
Mācīties mīlēt. Mācīties lielāko dienas daļu domāt par savu ģimeni – ne darbu un karjeru. Iemācīties novērtet savu ģimeni – bērnus, vīru. Kalpot viņiem, palīdzēt viņiem kļūt labākiem. Sildīt viņus savas mīlestības saulītē.
Mums jāiemācās smaidīt vīram, bērniem, apskaut viņus biežāk. Ir jāskatās dziļāk un jāsaprot, ka mēs audzinam ne vienkārši cilvēku, mēs formējam viņa iekšējo pasauli, viņa pasaules uzskatu, viņa dzīves galvenos uzstādījumus. Tas, ko viņš iegūs bērnībā, noteiks to, kas viņš būs savā dzīvē un kāda viņam tā izveidosies.
Un mums ir jāuzbūvē lieliska mātes un sievas karjera, jo ja mēs pat nemēģināsim uzrāpties pa šīm karjeras kāpnēm, vilšanās noteikti būs mūsu vecumdienu neatņemama sastāvdaļa. Tāpēc, ka neizmantotās iespējas un aizstumtā atbildība dod rūgtus augļus nākotnē.
Un svarīgi ir atcerēties to, ka viss dod augļus savā laikā. Kādi tie būs? Daudz kas atkarīgs no mums. No mūsu dzīves vektora, no vertībām, kuras mēs nesam šajā pasaulē … savas ģimenes pasaulē.
