Skarbs virsraksts, vai ne?
Jāatzīstas, man grūti bija šo tulkot, jo, protams, tas viss par mani – arī vienmēr aizņemto mammu. Par manām vērtībām un arī vēlmi paspēt visu. Par manu mammu, kura vienmēr ir centusies mums – bērniem dot visu to labāko, bet tāpat kā daudziem, bija jāiet uz darbu un tāpat kā daudzi, zināja to, ko zināja, ko nu savas dzīves laikā bija iemācījusies – arī no savas mammas.
Šo rakstu noteikti nevajadzētu uztvert kā pārmetumu vai bakstīšanu ar pirkstu. Katrs pats mēs zinām, kādas ir mūsu vērtības. Un, ja Tu esi laba mamma, Tev patīk spēlēties ar saviem bērniem, Tava ģimene regulāri pusdienās vai vakariņās ir kopā pie galda, Tavi bērni nekad nav raudājuši pie bērnudārza durvīm un asarām acīs devušies uz kārtējo pionieru nometni – es Tevi apsveicu un patiesi priecājos par Tevi !!!!
Un tagad raksts no kāda bloga – tikai pārdomām!!!!
Vai Tu kādreiz esi aizdomājusies par to, ka gandrīz katrai no mums ir bijis grūti visu laiku būt ar saviem bērniem?
- Kāpēc visu laiku velk projām no mājām?
- Kāpēc dēļ tā, ka mums jāiet sabiedrībā, mēs esam gatavas atdot savus bērnus audzināšanai svešiem cilvēkiem, kurus bieži vien mēs nezinām?
- Kāpēc mūs biezi vien vairāk uztrauc mode un sarunas ar draudzenēm, kā veselība un veselīgs uzturs?
- Kāpēc ģimene neieņem galveno vietu mūsu dzīvē?
- Kāpēc mūsu nākotne un pašrealizācija un vēlmes ir svarīgākas par mūsu bērnu nākotni?
Šobrīd visi šie jautājumi ir vairāk retoriski…
Mēs neprotam būt laimīgas mātes, sievas, saimnieces, sievietes… Mēs neredzam jēgu tam, kā pēc iespējas vairāk laiku pavadīt ar saviem bērniem, katru dienu kopā cept cepumus, nēsāt brunčus un kleitas, gludināt vīram kreklus, domājot par viņa karjeru un mūža mērķi…
Mēs neredzam tam vērtību, svarīgumu. Ģimene, mātišķums, padevība… Viss kļuvis bezvērtīgs. Viss zaudējis jēgu.
Kāpēc tā notiek?
Kāpēc mēs raujamies strādāt, pametot divgadīgu bērnu kopā ar kādu dīvainu sievieti bērnudārzā? Viņa taču to nemīlēs. Viņai tas savā ziņā ir konveijers un tāpēc viņa necentīsies viņā saskatīt personību. Viņa liks bērnam būt tādam, kā visi, jo viņai tādu ir vismaz 25 un savādāk ar viņiem nevar. Tāda ir sistēma.
Kaut kad sen – pirms gadiem 30, 40, arī mūsu mammas mūs atdeva bērnudārzos. Tādai pat tantei. Bet ko darīt – jāiet uz darbu, jāpelna nauda. Mums taja laikā bija gads, divi un mēs augām ārpus mājas praktiski visu laiku. Ja precīzāk – 21 gadu – 5 gadi bērnu dārzs, 12 gadi skola, 5 gadi augstskola. Un visos šais gados mājās mēs bijām pa vakariem, dažkārt brīvdienās. Mēs vienmēr kaut kur steidzāmies, mums bija darīšanas – stundas, kontroldarbi, pēcstundas, pagarinātās dienas grupas, eksāmeni, kursa darbi, diplomdarbi, kursi u.t.t…
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
