– Ātri nesiet uz ķirurģiju, lai vīrs palīdz! – kliedzu un lidoju uz ordinatoristabu pie telefona:
– Ķirurģija, ātri atveriet operāciju zāli. Pacientei dzemdes plīsums pa šuvi!
Tūdaļ pat zvanu, lai atnes pacientes kartiņu ar analīžu rezultātiem.
– Kādu analīžu?
Viņa bija uz pieņemšanu pagājušajā nedēļā. Nesiet uz ķirurģiju. Mani negaidiet. Eju uz operāciju.
Nosviežu klausuli un skrienu ķert nestuves. Jau ķirurģijā saskrienos ar Vasiļjiču. Viņš ātri novērtē pacientes ārējo izskatu, mēra pulsu un kļūst drūms. Tad pieliecas un uzdod man jautājumu:
– Ejam uz bērnu vai māti?
Man acis platas:
-Vasiļjič! Kādu bērnu? Vismaz māti izglābt!
Viņš māj ar galvu un ved pacienti uz operāciju zāli.
Pa ceļam sastopamies ar asistentu:
-Toļ, skriešus mazgāties. Es pēc tevis.
Pēc brīža jau esam pie galda. Atveram, redzam atslāņojušos placenta, kuras apakšējā mala ieaugusi jau saplīsušajā dzemdes rētā visa tās garumā. Vēdera dobums asiņu pilns. Ne mazāk par 500 ml asiņu!
– Toļ, man bail. Palīdzi! – čukstu asistentam.
Neskarot placentas ieaugušo daļu, atveram augļa apvalku un izņemam pilnīgi baltu, gluži kā papīru, bērnu. Dzīvības pazīmes viņš neizrāda.
– Žēl, pārāk vēlu, – pusbalsī nosaka Vasiļjičs. – viņš caur nabassaiti noasiņojis.
– Nu skatīsimies, varbūt var ko darīt. Tu taču esi brīnumdaris! – zaudējot pēdējo cerību, čukstu, atdodot mazo ķermenīti vecmātei. Aiz viņas muguras pamanu pilnīgi apjukušo neonatalogu.
