Turpinām. Sākam veikt nepatīkamo ekstirpāciju. Jau pēc minūtēm desmit, kad visi asinsvadi bija nosieti un darbs gandrīz pabeigts, dzirdam vārgu pīkstienu. Kaķēns vai izlikās?
Taču pīkstiens sāk kļūt skaļāks un pārtop par skaļām un pārliecinošām jaundzimušā raudām.
– Atdzīvojies vai? – Pārsteigumā sastingstam, – Vasiļjič, tur mūsu bērniņš raud? Mūsu?
Operāciju zālē ar plašu smaidu ienāk Vasiļjičs:
– Kurš te šaubījās, ka esmu brīnumdaris?
Ar lielu pacilātību un vieglumu mēs pabeidzām operāciju. Mums izdevās neticamais: pie pilnīga dzemdes plīsuma mēs spējām izglābt ne tikai māti, bet arī bērniņu. Tā bija spoža uzvara.
Žēl tikai, ka lieliskie cilvēki aiziet agri. Tā notika arī ar labo brīnumdari akušieri Vladimiru Vasiļjeviču Rudčenko, kurš aizgāja no šīs pasaules 52 gadu vecumā. Cik daudz dzīvību viņš vēl varētu izglābt!
Avots: manaoga.lv