Tik dārgu prieku Marina sev neatļautos, pārāk jau dārgi. Mājās pie vecmāmiņas viņa uzreiz ķērās pie darba: tīrīja, mazgāja, gatavoja ēst, gāja pēc produktiem. Un pēc tam, nogurusi, atgriezās mājās, jo arī svētdienās viņa strādāja. Tā arī viņa darbojās bez apstājas, kā vāvere ritenī, savas gaišās nākotnes vārdā.
Marinai arī pirms tam dzīve nebija salda: trīs darba vietas, kur summāri alga bija kā vidēji statistiskā pilsoņa alga. Bet te arī ceturtā darba vieta, kur alga netiek maksāta, tiek izvilkta pēdējā enerģija un sava budžeta līdzekļi.
Taču sapnis par skaisto nākotni uzmundrināja sievieti, un viņa ar prieku palīdzēja vecmāmiņai.
Redzot, cik viegli viena mazmeita piekrita atbalstīt vecmāmiņu, tā atkal uzvilka savu pelēko žaketīti un apsēja tumšu lakatu, savilka mugurā visu pašu vienkāršāko, un iesēdās taksometrā, lai aprunātos ar otru mazmeitu. Mazbērni viņai kopumā bija seši un katram no viņiem tika apsolīts dzīvoklis. Tā radiņi, kuri nedraudzējās viens ar otru, atbildīgi pildīja savus pienākumus un apciemoja vecmāmuļu katrs viņam norādītajā nedēļas dienā.
Sesto mazmeitu vecmāmiņa Lida nevēlējās iesaistīt, jo viņa zināja, ka Vika ir nodrošināta sieviete un viņa nebraukās pie vecmammas katru nedēļu, un viņai nav vajadzīgs vecmammas dzīvoklis. Lai pārliecinātos par to un dzīvotu mierīgi, vecmāmiņa piezvanīja mazmeitai. Tā, protams, kā jau vecmamma domāja, atteica palīdzību, sakot, ka esot pārāk daudz darīšanu.
Lidai bija draudzene Raja, ar kuru viņa jau 20 gadus dzīvoja kaimiņos. Raja pa šiem gadiem bija kļuvusi par piemīlīgu večiņu: „Kā tu, Lida, vari tā izrīkoties ar saviem radiņiem? Viņi taču visi dzīvo vienkārsi, bet tu no viņiem naudu velc? Tev taču ir vīra pensija, naudas pietiek, bet to, ko dod mazbērni, tu tērē šokolādes procedūrām un ceļojumiem” – brīnījās Raja.
Bet Lida neko neteica, viņai bija grandiozi plāni: „Es, Raječka, vēl padzīvot gribu. Re, kā viņi visi metās man palīdzēt, kad dzīvokli piesolīju. Bet tā es sēdētu viena. Tagad krāju ceļojumam uz Maldivu salām, un vēl tik daudz skaistu vietu vēl neesmu redzējusi”.
Mazais pārsteigums
Jurista zvans Marinu darīja piesardzīgu. Bija pateikts, ka jāierodas ofisā norādītajā laikā un pēc norādītās adreses. Atprasījusies no darba, Marina brauca uz ofisu.
Kad viņa ieraudzīja pūli ar radiniekiem, uzreiz saprata, kas par lietu. Vecmāmuļa bija visiem uzbūrusi pasaku par testamentu un tā šis stāsts turpinājās veselus 7 gadus. Un tagad viņi visi ir šeit un mantojumu nesaņems neviens. Marina negaidīja neko, un atstāja telpu.
Viņa domāja, cik veikli vecāmāte viņu apvedusi ap stūri. Kad viņa teica, ka guļ un nevēlas, lai viņu kāds apmeklē, vecmamma neteica patiesību, bet tajā laikā viņa bija Turcijā un naudu tērēja salonos. Tagad vecmammas nav, un nebūs nekāda dzīvokļa, bet ne jau to nožēloja Marina. Viņai bija žēl, ka tērējusi savus gadus nereālam sapnim, kurš nu pārtapis par putekļiem. Kā tuvs cilvēks varēja tā rīkoties?
Marina pārnāca mājās un atviegloti atpūtās. Tagad viņa vismaz no viena darba bija tikusi vaļā. Vairs nevajag tērēt naudu tērēt dārgiem līdzekļiem vecmammai. Ar diviem darbiem pietiks, lai iztiktu ar meitām. Marinas skatiens apstājās pie porcelāna statuetes.
Šo figūriņu viņas meita bija paņēmusi no vecmāmiņas. Toreiz Marina aizrādīja meitai, ka tā bez atļaujas ņem vecmāmiņas lietas, un domāja nemanot nolikt atpakaļ statueti, kad atkal apciemos vecmammu. Viņa taču tāpat nepamanīs, ka figūriņas nav.
Taisnīguma uzvara
Taču, kad Marina zvanīja vecmammai, lai apjautātos par tās pašsajūtu, viņa atbildēja, ka nevēlas pieņemt viesus. Tā figūriņa palika pie viņas. Bet vecmāmiņa tolaik atpūtās Indonēzijā. Pēc dažām nedēļām ar Marinu atkal sazinājās jurists un pateica, ka vecmāmiņa devusies mūžībā kādā ceļojumā.
Marinu vecmamma bija uzrādījusi kā kontaktpersonu. Tad arī viss atklājās. Tūrisma kompānijā vecmāmiņa Lida bija pastāvīgā kliente un bija pirkusi ceļazīmes 15 reizes. Viņa bijusi ceļojumos uz Maldivu salām, Bali, Indonēzijā un daudzās citās skaistās vietās.
Atceroties to visu, Marina strauji piecēlās no krēsla un aizķēra statueti. Lauskās viņa kaut ko pamanīja. Figūriņā bija paslēpta nauda: ciešs valūtas rullītis, krietna summa. Marina iesmējās. Viņas acīs parādījās asaras: „Un te nu ir apsolītais dzīvoklis, vecmāmuļ! Dusi saldi!”
