Man vienmēr ir patikuši stāsti par to, ko cilvēki izdzīvojuši un kādu pieredzi no izdzīvotā smēlušies. Šis ir garš raksts, taču domāju, ka vedina uz pardomām.
Nesen mēs veicām pētījumu un es vēlos padalīties ar tā rezultātiem. Mēs jautājām sievietēm, kurām pāri 40 gadiem, ko visvairāk tās nožēlo savā dzīvē. Šis pētījums visvērtīgākais būs tām meitenēm, kurām šodien ir divdesmit, trīsdesmit. Man pašai šobrīd ir trīsdesmit un es saprotu, ka šis ir mans “zelta laiks”. Laiks ir izsmeļams resurss un katram vecumam ir sava nozīme un priekšrocības. Savs laiks studijām, savs – precībām, savs – bērnu dzemdēšanai, savs – radošajai pilnveidei. Ap 30 – tie ir tie gadi, kad varam praktiski visu, pēc – 40 jau nedaudz citas lietas.
30 gados, kad ir vēl visas iespējas, ir ļoti viegli “pazust” dzīves un iespēju daudzveidībā. Tapēc ir svarīgi pareizi sakārtot savas prioritātes un izvēlēties, ko darīsim vispirms un ko – pēc tam.
Saprotot izvēles grūtumu, mēs veicām šo pētījumu.
1966 vidēja vecuma sievietes, kuru vidējais vecums – 46,7 gadi.
16 galvenie jautājumi.
Varēja izvēlēties vairākus variantus, tāpēc summā sanāca vairāk kā 7500 atbilžu.
Aptaujāto vidū bija sievietes, kam 38-39, bet bija arī tās, kam 69-78.
Pateicos visām, kas padalījās ar saviem viedokļiem, saviem stāstiem un domām.
Un tā, mēs jautājām sievietēm, ko viņas nožēlo visvairāk – tagad, šobrīd. Ko viņas darītu savādāk, ja varētu, un ko novēlētu citām sievietēm. Tā radās TOP5.
5. vieta
Nožēloju to, ka nenostiprināju savas attiecības ar vīru – 601 sievietes – 30% aptaujāto.
Patiešām, šī ir bieži sastopama lieta. Dzimst bērni, ir darbs, plāni, daudz darāmā, enerģijas, viss jāpaspēj un aizmirstās, ka blakus ir vīrs. Vīrs, kuram IR vajadzīga mūsu mīlestība, kurš arī vēlas nedaudz mūsu rūpju un kuram vajadzīgs mūsu apbrīns un uzticēšanās.
«Es vienu aiz otra piedzemdēju trīs bērnus. Mans vīrs bija laimīgs kopā ar mani. Mēs audzinājām bērnus kopā un kļuvām Tikai par vecākiem. Mēs aizmirsām, ka esam pāris. Viens ar otru mēs runājām tikai par bērniem. Darījām visu bērnu dēļ. Tagad bērni ir izauguši, aizgājuši katrs savā dzīvē un mēs esam palikuši divatā. Es nepazīstu šo vīrieti, it kā ne ar viņu mēs kopā atzīmējām savu trīsdesmito kāzu jubileju.»
Marina, 56 gadi
«Kad apprecējāmies, viss bija labi. Pēc tam nolēmām, ka laiks bērniem. Piedzima viena meita. Pēc tam, kad atsāku strādāt, sapratu, ka bez augstākās izglītība nu nekā. Vīrs bija “par”. Es aizrāvos ar mācībām, paralēli piedzemdēju vēl vienu meitu. Tas nebija viegli, bet vīrs palīdzēja, vecāki palīdzēja. Gadījās, ka viņš manā vietā rakstīja lekcijas, sēdēja ar bērniem. Saņēmu diplomu. Sāku strādāt jaunajā specialitātē un sākās… Sakumā nedaudz ilgāk darbā, tad darba problēmas uz mājām, bērniem palika arvien mazāk laika, vīru vispar neievēroju, gatavot mājās laika vairs nebija. Tas, ko agrāk paspēju, tagad šķita neiespējami. Tagad es vairs nesaprotu, kā cilvēki paspēj visu. ja bērniem vēl laiku atrodu, tad vīram – gandrīz nekad. Rezultātā jau 5 gadus guļam atsevišķi, pat nepamanīju, kad tas notika. Un tagad man savas attiecības jāceļ no jauna…»
Irina, 38 gadi
«Mēs dzemdējām laikā, kad ideoloģija bija cita. Mūs audzināja par kārtīgiem strādniekiem – arī sievietes. Tajā laikā man bija žēl, ka nav vietas varoņdarbiem. Izgājām pārbaudījumus ar nabadzību, grūtībām – visas deviņdesmito gadu bēdas. Man izdevās tajā laikā “nostāvēt kājās”, varbūt – pateicoties spēcīgajai miesasbūvei un garīgajam spēkam.
Es jaunajām meitenēm novēlu gara stiprumu, ticību sev un necensties par katru cenu būt vientuļai, visu varošai un ārēji pašpietiekamai. Darbs jūs neapskaus, nesamīļos, nebrīnieties, ka vienā dienā jūs izmetīs pār bortu – tur mūsu ir daudz. Nekas jums neaizstās ģimeni – bērnus, mazbērnus, mīļotos, uzticamu un mīlošu vīru. Sapņoju visus apvienot pāros. Zinu, kā ir būt vienai un to nevienai nenovēlu! Esiet mīlošas un mīlētas un, galvenais, mīliet sevi!»
Tatjana, 59 gadi
4. vieta
Nožēla par to, ka visi spēki tika tērēti darbam, karjerai, bet tuvajiem cilvēkiem laika neatlika – 674 sievietes 34% aptaujāto.
Tipiska situācija tam laikam, kad bija kauns nestrādāt, būt liekēdei. Silītes, bērnudārzi, nometnes aizstāja ģimeni, un skaitījās ļoti labi. Sievietes cēla BAMu, karjeru un gaišo nākotni.
Kaut šobrīd ir cita situācija – strādājošo precēto sieviešu ir vel vairāk. Sievietes būvē karjeru, vada biznesus un iegūst augstākās izglītības, lai būtu neatkarīgas, pašpietiekamas, lai nodrošinātu ģimeni – kas atliek vīrietim?
Vai mēs nepazaudējam savu dzīvi, lielāko daļu sava laika pavadot ofisos, palaižot garām to laiku, kad aug mūsu bērni?
«Tagad es saprotu, ka visas manas problēmas ar meitu ir tikai tāpēc, ka nekad tā pa īstam neesmu bijusi viņai blakus. Es vienmēr, pirmkārt, sevi esmu uzskatījusi par speciālistu un tikai tad – mammu. Kad bērni slimoja, viņiem blakus bija vecmāmiņas un vīrs. Man nebija kad tur būt, jo vienmēr biju komandējumos, izbraukumos, ofisā. Un, lūk, šodien manai meitai ir 40. Mums ar viņu nav dialoga. Viņa grauj savu dzīvi tāpāt kā es to darīju ar savējo, un es neko tur nevaru palīdzēt.»
Irina, 62 gadi
«Es agri apprecējos. Laulībā piedzima 3 manas mīlās meitiņas. Starp bērnu piedzimšanām, es mācījos, ieguvu izglītību, taču specialitatē nekādīgi neizdevās strādāt, jo bērni bezgalīgi slimoja. Abi ar vīru nolēmām, ka jābeidz manas mocības atrast darbu un es “iesēdos” mājās. Taču mani visu laiku mocīja viena doma – visas manas draudzenes taisa karjeru, strādā, bet es te šēžu un neattīstos. Ar šādām domām es dzīvoju vairākus gadus.
Reiz pie mums ciemos iegriezās kada mana paziņa – veiksmīga biznesa sieviete (māja, mašīna, karjera). Mēs ar meitām cepām picu, bet paziņa sēdēja dīvānā un to visu vēroja.
Un pekšņi es viņas acīs ieraudzīju asaras: “Ak, Dievs, viņa teica, cik Tu gan esi laimīga!» un, lūk, tajā brīdī visas šaubas par to, ka esmu vai neesmu veiksmīga man izplēnēja! Pēkšņi man nāca apgaismība — es esmu pati laimīgākā, veiksmīgākā un vajadzīgākā!!!!
Nav lielākas laimes sievietei, kā būt mīlētai, vajadzīgai!»
Natālija, 40 gadi
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
