Nu jau gandrīz mēnesi bērni dodas uz skolu, bet mēs joprojām cenšamies ieiet mācību ritmā. Nezinu, kā jums, bet mums iet grūti. Vai jūs jau esat atgriezušies skolas rutīnā?
Mūsu rīta rituāls ir diezgan parasts. Mans vīrs Habss mostas agri, lai sagatavotu bērnus. Ap pusastoņiem viņš sāk īdēt… nu, tas nozīmē, ka viņš rūpīgi modina bērnus. Katru rītu es dzirdu: “Ādolfa, nāc ģērbties” un “ Homēr, apģērbies un iztīri zobus”.
Ir dienas, kad īdēšanas ir vairāk kā parasti.
Tāds bija arī šis rīts. Abi bērni pamodās neomā un sašļukuši, tāpēc sapratu, ka strīdu būs vairāk kā parasti. Homērs kaut kur bija pazaudējis savu zābaku, bet Ādolfa atteicās tīrīt zobus. Tas viss nāca pār manu galvu.
Es centos iesaiņot pusdienu kārbiņas un konstatēju, ka Ādolfa atnesusi mājās kaut kādu mapi. Pirms tam tā bija palikusi neievērota, ierakta zem visādu papīru kaudzes. Mapē atradās papīri, kurus Ādolfa man nebija rādījusi. Es ļoti sadusmojos! Viņai nav daudz mājas darbu, bet katru vakaru meitas uzdevums ir izkrāmēt mapi un parādīt man, ko skolotāji uzdevuši, lai es nepalaist garām kaut ko svarīgu.
Es ātri atvēru mapi un sāku mest papīrus uz galda, sakot:
“Ādolfa, tu taču zini, ka tev pašai ir jāsakārto mape! Kāpēc tu neizpildi savu pienākumu?”
“Es aizmirsu”, – viņa sāka čīkstēt.
“Tu neaizmirsti izpildīt savus uzdevumus skolā. Kāpēc tu to aizmirsti mājās?” – es jautāju, turpinot izmētāt papīrus. Pa gaisu lidoja diktāti, uzdevumi, darba burtnīcas.
Pirms paspēju ievērot, Homēra lūpa sāka trīcēt. Es pagriezos pret viņu:
“Un tev kas noticis? Kāpēc tu raudi?”
“Tāpēc, ka tu kliedz uz Ādolfu”, – viņš teica un no viņa acīm ritēja asaras. Abi bērni sāka raudāt.
Nē, nu normāli! – es padomāju. – man būtu jāraud. Es te skrienu, cenšos visu izdarīt, jo paši taču neko nevarat. Kurš pazaudēja zābaku? Kurš raud, jo zobus tīrīt ir tiiiik grūti? Kuram vajag desmit minūtes, lai izlemtu, vai viņš grib sviestmaizi ar šķiņķi vai sieru ar zemesriekstu sviestu vai džemu?
“Homēr, lūdzu, izbeidz. Es nevaru tagad to klausīties.”
Runājot ar dēlu, es turpināju iztukšot Ādolfas mapi.
“Abi divi, tūlīt izbeidziet raudāt un atrodiet Homēra zābaku!”
Es paskatījos uz papīra lapu ko turēju rokā, un redzēju, ka tā ir vēstule no Ādolfas skolotājas.
Tā arī zināju, ka esmu palaidusi garām kaut ko svarīgu! – nodomāju un noskaitos vēl vairāk. Vēstule no skolotājas! Kas zina, kad vēstule tika man nosūtīta!
Dārgie mamma un tēti!
Ir pagājusi pirmā pilnā nedēļa manā jaunajā darbā.
Man ir jauna skolotāja, jauna klase, jauns stundu saraksts un daudz jaunu draugu.
Šo visu jauno lietu sakarā man ir daudz izmaiņu un es cenšos to visu atcerēties. Kad es piekūstu, jūtos aizkaitināta vai apbēdināta, atcerieties, kā jums jūsu jaunajā darbā vajadzēja pielāgoties visam jaunajam. Atcerieties par savām bailēm. Un tas jums palīdzēs saprast, kā es patlaban jūtos.
Jūs man ļoti palīdzēsiet, ja līdzjūtīgi uzklausīsiet, sapratīsiet, atbalstīsiet, ļausiet man atpūsties un dāvāsiet man daudz mīlestības un uzmanības.
Paldies jums par to ,ka dāvājat man mīlestību un rūpējaties pat mani.
Ar mīlestību, Ādolfa
Šī vēstule apturēja mani pusvārdā. Es to pārlasīju vēlreiz. Un vēlreiz.
Jā, – es nodomāju. Es esmu slikta māte.
Parasti es neizjūtu mātišķu vainas apziņu, bet tajā rītā es sajutos kā drausmīga māte. Es kliedzu uz bērniem, jo viņi nevarēja atrast zābaku. Es gatavoju sviestmaizes, jo atkal jau dusmojos, ka skolā ēdiens ir drausmīgs. It kā misis K. būtu zinājusi, kam līdzinās mūsu rīti. Un kā viņa zināja, ka tieši tāda vēstule man būtu jāizlasa tieši šajā brīdī? Nezinu, bet esmu priecīga, ka viņa tā izdarīja.
Es jau grasījos pasaukt bērnu un atvainoties viņiem, bet virtuvē burtiski ielidoja Habss. Viņš bija saniknots. Viņš bija dzirdējis mūsu kliegšanu, čīkstēšanu un asaras un bija gatavs vīstīt dūres (pārnestā nozīmē, protams).
“Kas notiek? Kāpēc viss šis troksnis? Jūs esat gatavi kāpt mašīnā? Mēs nokavēsim!”
Es saķēru viņu aiz rokas.
“Pirms tu vēl kaut ko teiksi, izlasi šo”, – es pasniedzu vīram misis K. vēstuli.
Es vēroju viņa seju, kamēr viņš lasīja. Un nonāca pie tiem pašiem secinājumiem. Mēs bijām drausmīgā stāvoklī.
“Kas”… – Habss iesāka, paceļot acis no vēstules.
Bērni pārstāja meklēt zābaku un uzmanīgi lūkojās uz mums.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
