Spožās acis, maigie sejas vaibsti, mīļais smaids… Viņai piestāvētu būt kinoaktrisei vai ballīšu un svētku zvaigznei. Taču Eva ir izvēlējusies savā dzīvē citu lomu – kļūt par četru bērnu mammu. Viņai ir divas meitas un divi dēli. Šobrīd Evai ir 39 gadi. „Cik sevi atceros, kopš bērnības vienmēr biju sapņojusi par lielu ģimeni,” smaida viņa. Bet acis skumst. Pirms divarpus gadiem Evai Jaunzemei-Novickai konstatēja nopietnu slimību – krūts onkoloģiju. Kopš tā brīža viņas dzīve ir sašķēlusies divās daļās. Pašreizējā daļā ģimenes rūpes un prieki ir sajaukti ar smagām domām un cīņai par dzīvību.
Eva ir izgājusi jau 20 ķīmijterapijas kursus. Vecākie bērni sniedz viņai ļoti lielu atbalstu. Ar mazajiem viņa savu slimību neapspriež. Taču jaunākā meitiņa pēdējā laikā pēkšņi sākusi zīmēt mammas portretus ar skaistām frizūrām un gariem matiem – kā bija pirms slimības…
Pirms Eva saslima, viņa strādāja bērnudārzā. Tas arī bija viņas bērnības sapnis – strādāt ar maziem bērniem. Tagad Eva, protams, bija spiesta atstāt darbu, un par to viņa ļoti bēdājas. Bet cer, ka šis smagais periods beigsies un viņa atgriezīsies savā sirdsdarbā. Slimība uzbrukusi viņai negaidīti. Kad jaunākajam dēliņam bija 6 mēneši, Eva pamanīja sabiezējumus savā krūtī. Mamma uzstājusi, ka Evai jādodas pie ārsta. Onkoloģijas diagnoze izraisīja īstu šoku. „Bija sajūta, ka ar dzīvi ir cauri. Viss. Vairāk nekā nebūs,” stāsta Eva. „Nejaukākais bija tas, ka nav bijis nekādas informācijas, kas jādara, uz kurieni vēl jāvēršas, kādas ir prognozes. Un galvenais – kā ar to visu tikt galā psiholoģiski. Cik labi būtu, ja onkoloģijas centros strādātu psihologi. Cilvēkiem būtu viegli tikt galā ar slimību. Ļoti daudz kas atkarīgs no cilvēka iekšējā noskaņojuma,” nopūšas Eva.
Taču sanāk, ka jābūt sev pašai par psiholoģi. Un vēl jāatbalsta ģimene, lai neviens nekristu izmisumā. Šī stiprā sieviete turas tā, it kā nekas briesmīgs nenotiek. Visvairāk viņai rūp, ka vīrs, mamma un bērni ļoti pārdzīvo viņas slimības dēļ.
Viņu operēja trīs reizes. Viņa izgājusi jau 20 „kīmijas” kursus. „Bija ļoti smagi pēc apstarošanas – nelaba dūša, depresija, apātija. Neko negribējās,” atceras Eva. Pašlaik viņa cenšas atgainīt jebkādas sliktas domas. Nemaz neskatās televizoru. Neklausās ziņas par politiku. Lasa psiholoģijas grāmatas, mācās pareizi reaģēt uz notikušo nelaimi.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
