Kāda sieviete dalās pārdomās…
Kaut kur es lasīju ,ka vecāki nekad nepārstāj but vecāki,pat ja viņu bērni jau ir pieauguši, un bērni nekad nepārstāj būt bērni Viņi aiziet no mājām mācīties,apprecas, izveido paši savas ģimenes Bet , atgriežoties , ģimenes mājā, atgriežas bērnībā un gaida,lai pabaro , pabužina ,mierina ,dod patvērumu ,ja vajag ,dod padomu …Daudzreiz dzīvē ir tā ,ka vecāki jūt ,ka bērns nav izvēlējies dzīvei īsto partneri ,bet ,ja teiktu ,ka nav tev piemērots ,neklausītu tik un tā. Visgrūtāk vecākiem ir ļaut bērniem kļūdīties, kaut kad viņi kļūst pieauguši, un ir jāļauj viņiem pašiem izdarīt izvēli, pieļaut kļūdas pārdzīvot sekas,lai cik sāpīgas un ilgas tās būtu. Tad ,kad pasaka, ka gaida bērniņu,ir prieks un žēlums,jo zini ,jau pašā ,ka nav īstais cilvēks Laulība izjūk ,ir asaras un dziļa vilšanās ,bet bērnam ,ja to gribēs ,vienmēr būs tēvs un māte . Tēvam vienmēr ir tiesības ,tāpat kā mātei ,gadās arī tā ,paturēt bērnu un bērnam neviens neaizliegs mīlēt vienu vai otru Bērna sirds pati spriedīs tiesu ,mīlēt vai nemīlēt. Pie tā jānonāk agri vai vēlu ,tas ir ,it īpaši smagi bērnam. Ir dzīvē kļūdas ,kuras būtībā nedrīkstētu pieļaut ,bet mēs esam tikai cilvēki un, diemžēl , kļūdāmies daudz un bieži.
Avots: draugiem.lv
