Rakstnieks, Dirks-Olivers Lange, ieskrienot pārtikas veikalā bija domājis tikai nopirkt kafiju, bet šo ātro ieskriešanu veikalā viņš atcerēsies vēl ilgi. Šo savu stāstu viņš nolēma pastāstīt arī pārējiem ar “Facebook” starpniecību.
Šodien veikalā:
Ieskrēju veikalā, lai nopirktu kafiju, jo biju aizmirsis jau laicīgi to izdarīt. Stāvot pie kasēm, man priekšā stāvēja sieviete gados. Viņa bija labi ğērbusies, bet uz sejas bija redzams laika robs.
Spriežot pēc tā, ko kundze pirka- maize, gaļas gabaliņš un šokolādes tāfelīte- varēja saprast, ka kundze dzīvo viena pati. Kasierīte kundzei saka ` kopā būs 2,18 euro`. Tā vietā lai izņemtu maciņu un samaksātu par saviem produktiem, kundze sāka pa visām savām kabatām lasīt sīknaudu un pasniedza to kasierei. `0,50 centu nepietiek` teica kasierīte, `bet tas ir viss, cik man ir` atbildeja vecā sieviņa. `Tad jums būs kaut kas jāliek nost` teica kasiere. Tantiņa, ar nolaiztām acīm norādija uz šokolādes tāfelīti.
Tai brīdī man tik ļoti sažņaudzās sirds, ar acu skatu meğināju kasierei likt saprast, ka es samaksāšu par kundzes pirkumiem. Tantiņai neredzot es kasierei pasniedzu 50 euro banknoti un atkal ar acu skatu laiku saprast, lai atliku atdod sievinjai. Paldies Dievam kasiere bija attapīga un mani saprata. Kopā ar čeku kasiere sieviņai atdeva pieklājīgo atlikumu ar vārdiem ` liels paldies par pirkumu`. Rindā stāvošie skatoties uz visu notiekošo bija šokā un nebilda ne vārda, bet es tikai gribēju, lai sieviņa sajūt, ka var atļauties vairāk, kā to noteikti varēja agrāk.
Sieviņa, sapratusi notikušo, pagriezās un ar asarām acīs man jautāja-` jaukais cilvēk, es drīkstu tevi apskaut?`, `Ar lielāko prieku`- es viņai atbildēju. Kad sieviņa paņēma savus pirkumus un devās uz izejas pusi, es viņai jautāju ` vai jūs varētu man izpalīdzēt?`, `kā lai tev izpalīdzu jaunais cilvēk`- jautāja sieviņa. `Lūdzu ejiet atpakaļ veikalā un nopērkat visu, kas jums kārojas, tā jūs būsiet man izpalīdzējusi` es viņai atbildēju. Sieviņa pamāja ar galvu un devās atpakaļ veikalā. Izejot no veikala mani pārņēma neaprakstāmas jūtas.
Aizejot līdz mājām gatavoju sev kafiju un nespēju nedomāt par šo notikumu, biju tik pateicīgs liktenim, ka saveda mani kopā ar šo sieviņu un es varēju izdarīt ko patiešām jauku un labu.
Tiešām jauka diena!
Šo vēstuli jau ir izlasijuši pus milijons Vācijas iedzīvotāju. Šis stasts ir īpaš ar to, ka tās siltās jūtas, kas dzīvo mums iekšā, mēs nododam tālāk cilvēkiem, kuriem palīdzam un daram labu. Tieši šis siltums dara mūs labākus un laimīgākus. Ja arī jums liekas, ka autora rīcība bija atbilstoša un arī jūs būtu gatavi ta rīkoties, tad padalieties ar šo rakstu, lai arī jūsu draugi redz šo stāstu.
