Krāmu, vecu mantu vācēja. Kā tik es sevi nesaucu savas vājības dēļ. Bet man vienkārši patīk staigāt pa tirgus būdām un meklēt bieži vien pavisam nevajadzīgas, bet interesantas lietas. Antikvariātu, kas sevī var glabāt pats savu vērtību.
Tā var būt statuete vai lādīte ar īpašu ornamentu. Vai arī savu laiku nodzīvojis sadzīves priekšmets. Vai galu galā, man var paveikties, un es par 2 eiro nopirkšu nezināmu Aivazovska darbu.
Dārglietu lādīte
Viss sākās tad, kad mana vecmāmiņa ņēma mani līdzi uz krāmu tirgu meklēt „dārgumus”. Man tik ļoti iepatikās šī nodarbe, ka vēl šodien nevaru atturēties no kārtējo vērtīgo eksemplāru iegādes.
Mans vīrs un bērni to neatbalsta. Mazbērni droši vien arī būtu pret, taču viņiem pagaidām nav skaidra konflikta būtība. Visvairāk pret ir mans vīrs, jo viņam regulāri nākas redzēt manus ieguvumus.
Un, lai arī viņš bieži vien savaldās, savos izteikumos, es lieliski zinu, ka viņam mani dārgumi ir vienkārši krāmi.
Tagad gan viņa domas par krāmu tirgiem ir kardināli mainījušās. Un burtiski vakar viņš pieteicās uz krāmu tirgu iet kopā ar mani. Kāpēc tā?
Olas iegāde
Pirms mēneša es kārtējo reizi devos uz tirdziņu. Mani piesaistīja dažādu nieciņu vitrīna. Tur starp dekoratīvajiem šķīvīšiem un porcelāna tasītēm bija emaljēta ola.
Pats šis izstrādājums nebija stipri pamanāms. Tas bija īstas olas lielumā, tas neizcēlās vitrīnā, bet man to vajadzēja.
Kā pienākas kārtīgam pircējam, es pakaulējos, un tad ar pārdevēju vienojāmies par cenu. Ola tika ietīta avīzē un ielikta maisiņā. Un es, laimīga par pirkumu, soļoju mājup.
Kad pārnācu, vīrs sēdēja dīvānā un lasīja grāmatu.
– Atradi vērtīgu krāmu, mīļā?
– Mhm, – es izpakoju olu un noliku to uz galda. – Redzi, ko dabūju.
– Vīrs piecēlās un apskatīja manu pirkumu.
– Kas tas ir?
– Domāju, ka tā ir dārgumu lādīte. Vai redzi kaut kur aizdari?
Mēģināju olu atvērt, bet man neizdevās.
– Šķiet, tā ir aizrūsējusi,- vīrs teica. Viņš pagrieza olu. – Nu skaidrs. Izgatavots Honkongā. Un cik tu par to atdevi?
Es nosaucu summu un pretī redzēju vīra nosodošos skatienu.
Bet tā man tik ļoti patika. – Es paņēmu olu un pakratīju to. Dzirdi? Tur iekšā kaut kas ir.
– Jā, zelts ar briljantiem, – viņš atkal paņēma olu un mēģināja to atvērt. Šoreiz vīrieša roku spēks ņēma virsroku un ola atvērās. Iekšā bija kaut kas sarkanā samta drāniņā ietīts.
Lādītes saturs
Es uzmanīgi attinu drānu un iekšā ieraudzīju skaistu auskaru pāri ar akmeņiem. Droši vien atdarinājums, bet cik skaists!
Vīrs paņēma vienu un kādu laiku to uzmanīgi apskatīja. Vidējais akmens bija mazu zaļu stikliņu iekļauts, un vīrs skatījās tieši uz tiem.
– Dārgā, man šķiet, ka tie ir īsti.
– Ko tu domā?
– Redzēju dokumentālo filmu, kurā stāstīja par briljantiem. Teica, ka uzelpojot uz tiem, tie neaizsvīdīs. Skaties!
Viņš nodemonstrēja akmeņu reakciju. Un tiesa, tie neaizsvīda.
Šie auskari maksātu milzu naudu. Tas vienkārši ir labs atdarinājums.
– Tad iesim pie juveliera un lūgsim, lai novērtē, ieteica vīrs un mēs devāmies uz tuvējo veikalu.
Ieguvuma vērtība
Uz vietas juvelieris apstiprināja vīra aizdomas. Briljanti un 18 karātu zelts. Spriežot pēc visa, auskari ir darināti art-deko stilā. Darbs izcils. Maksā vismaz vairākus tūkstošus!
Ja man blakus nebūtu krēsls, es noteikti nokristu uz grīdas. Kājas saļodzījās, un visa istaba sāka griezties. Nevar būt, ka tā ir īstenība, ka es patiešām esmu atradusi īstu dārgumu!
Juvelieris bija nedaudz kļūdījies. Izsolē, kurā mēs izstādījām šos auskarus, tie tika pārdoti par 10 000 eiro. Tagad šī emaljētā ola stāv nolikta goda vietā mūsu jaunajā dzīvoklī. Bet mans vīrs tagad arī iet antikvāru lietu medībās.
Vai tu arī zini kādu stāstu par brīnumainiem atradumiem? Ko tu vēlētos atrast krāmu tirdziņā?
