Pa ilgiem laikiem tika pieņemts lēmums, ka es kopā ar savu vīru aizbrauksim uz dzimto pagastu apciemot savus vecākus. Sen tur nav būts, turklāt gribējās atpūtu no apkārtējās vides. Pirmo nakti nolēmām palikt pie manas mātes – pārrunājām lietas, kas pagastā ir notikušas – kādi cilvēki aizgājuši aizsaulē, kas piedzimis un kas izšķīries.
Pēc gardām vakariņān un jaukām sarunām ar ģimeni, ar vīru uz nakts pusi nolēmām atcerēties tīņa gadus un aizbraukt ar velo nopirkt šokolādi – gluži tieši tāpat, kā to darījām jaunībā, it īpaši skolas laikos. Tā kā veikals bija jau ciet, tad bija jābrauc līdz tuvākajam benzīntankam, kas bija aptuveni 4 km attālumā no mammas mājām.
Izvilkām no garažas velosipēdus un devāmies ceļā. Kā reiz laiks arī bija ļoti patīkams.
Aizbraucot līdz degvielas uzpildes stacijai, satikām tur uz vietas pāris iereibušus jauniešus, kas izklaidējās un skaļi klausījās mūziku pie vecas “Audi” mašīnas. Visas durvis vaļā un skaļi skanēja vecās grupas „Ruki vverh” gabali. Saprotama lieta, ka uzdzina nostaļģisku sajūtu.
Katram rokā bija vienreizējā plastmasas glāzīte un bija saprotams, kā tad tieši vīrieši izklaidējas.
Pēkšņi vienā mirklī kāds no tās kompānijas uzrunāja manu vīru. Kā izrādījās, tad tas bija Pēteris – mūsu pamatskolas klases biedrs.
Pēcis tolaik bija izcili gudrs un čakls zēns. Viņš bija arī izskatīgs, labi mācījās, regulāri brauca uz matemātikas olimpiādēm, labākais sportists, visas meitenes bija viņā samīlējušās.
Skolotāji bieži vien teica, ka Pēcim būs spoža nākotne. Savukārt mans vīrs tolaik bija kārtīga viduvējība, atzīmes knapas pelnīja un sportā bija pa pēdējām vietām.
Sākām runāties ar Pēteri… Atbildot, kā mums iet, tad pastāstījām, ka īrējam dzīvoklīti ar malkas apkuri pilsētas nomalē, ka vīrs izmācījās tehnikumā un strādā par galdnieku. Es pabeidzu pavāru skolu, strādāju bistro par viesmīli.
Tā teikt naudu daudz nepelnām, bet iztikai pilnībā pietiek.
Savukārt viņš pateica, ka tika līdz 11. klasei un pēc tam viņu no turienes izmeta. Esot kaut kādas ziepes savārījis. Pēc tam aizgāja strādāt celtniecības jomā. Kad sākās krīze, pazaudēja darbu un tagad nedaudz atpūšoties. Simtlatniekos neies jau strādāt. Turklāt viņš ir apprecējies, esot divi bērni, sieva strādājot vietējā veikalā par pārdevēju.
Pie sevis nodomāju, ka interesanti gan – ir ģimene, bet pats apkārt vazājas.
Vēl mirkli pastāvējām, apmainījāmmies ar pāris vārdiem un devāmies katrs uz savu pusi, piebilstot “Ja kas, sazvanāmies”.
Dodoties mājās, nevarēju beigt domāt, kā tik jauns un tik perspektīvs jaunietis pārvērtās par tādu nolaidušos vīreli. Visticamākais šādu Pēteru laukos ir daudz… Varu tikai apbrīnot, kā sievas viņus var izturēt.
