Tas notika vasarā. Tolaik strādāju kosmētikas veikalā. Katru dienu novēroju to, kā netālu no veikala sēž pusaugu zēns. Pēc izskata viņam varēja būt aptuveni 12 gadi. Puisēns cilvēkiem prasīja naudu. Vienu dienu laiks ārā bija briesmīgs – lija lietus, bija auksts un drēgns laiks. Zēns arī tajā drēgnajā dienā sēdēja un ubagoja, jo pat šāds laiks viņu nespēja apturēt.
Mēs ar kolēģiem nolēmām, ka ieaicināsim puisēnu veikalā, lai pasildās. Pie reizes pabarojām viņu un iedevām padzerties. Ziniet, daudzi nievājoši izturas pret ubagiem, jo domā, ka viņi krāpnieki vien ir, taču šis zēns izrādījās ļoti labsirdīgs, draudzīgs un atvērts.
Puisēnu sauca Kostja. Zēns pastāstīja, ka dzīvo ar omīti, ka tēvs esot aizgājis no ģimenes prom, bet mamma esot mirusi. Viņam esot arī vecākā māsa, bet tā apprecējusies un aizbraukusi dzīvot citā pilsētā. Viņš pie mums nosēdēja līdz pat brīdim, kad veikals vēries ciet. Tad viņš aizgāja mājās.
Jau nākošajā dienā puisēns atkal bija pie veikala durvīm. Rokās puisēnam bija divas bulciņas, sula un saulespuķu sēklu paciņa. Viņš pasveicināja mūs, pasniedzot visu, kas viņam atradās rokās, sacīdams: “Tas ir viss, ko varu jums sniegt kā pateicību.”
Es pati nesaprotu, kā tajā brīdī noturējos un neapraudājos. Taču kaklā iestrēga varen liels kamols. Uzreiz prātā iezagās vārdi: “Tas, kam ir vismazāk, spēj dot visvairāk”.
Ja arī Jūs aizkustināja šis stāsts, dalieties tajā arī ar citiem!
Avots: vrutmilife.com
