Vīķe-Freiberga nebaidās izteikties skarbi, piebilstot, ka nevajag “sākt strīdēties un ņaudēt par santīmiem”.
“Drīz varēs teikt, ka varbūt elpot mums nevajag – tas mums prasa lielu piepūli jeb varbūt gaiss maksā naudu. Es nezinu. Tas nonāk līdz absurdam.”
“Vai nu mēs sevi cienām kā valsts, vai necienām, vai mums neatkarība kaut ko nozīmē, vai nē,” nopietni izsakās agrākā prezidente.
Runājot par to, ko līdz simtgadei valstij vēl vajadzētu pagūt izdarīt, Vīķe-Freiberga uzsver ka būtu jāsakārto izglītības un veselības sistēmas, kā arī jāturpina ieviest uzlabojumus tieslietu sistēmā.
“Gadi iet un nāk, reformas arī. Būtu labi, ja varētu vienreiz uzvilkt zeķītes uz augšu, uzlikt biksēm štrumbantes un sakārtot šīs sistēmas,” tā eksprezidente. Viņa arī piebilst, ka relatīvi mazā valstī to izdarīt ir daudz vienkāršāk, nekā, piemēram, ASV.
Vēl eksprezidente paudusi vēlmi, lai līdz simtgadei tiktu sakoptas Rīgas jūgendstila ēku fasādes – tā, kā “jūgendstila arhitektūras pieminekļiem pienāktos”.
Par pašreizējo arhitektūras mantojuma stāvokli Vīķe-Freiberga izsakās drūmi: “Man ir kauns katru reizi, kad es braukāju, nupat biju Maltā, pirms tam Varšavā, nekur neredzu tādas nolipušas krāsas un brūkošas fasādes kādas ir Rīgā. Tas ir kauns pa visu ģīmi.”
Iepriekšējais raksts
Bērnības garša. Aveņu buberts
