Daudzām sievietēm ir ļoti sarežģītas attiecības ar savu ķermeni. Vairums uzskata, ka viņām ir ko uzlabot un pārveidot. Un tas ne tik daudz ir viņas pašas lēmums, cik to uzspiež apkārtējā sabiedrība. Jau no agras bērnības viņa dzird vērtējumus par savu ķermeni, salīdzinājumus, viedokļus par to, kā viņai būtu jāizskatās, lai patiktu citiem.
Rakstniece un sešu dēlu māte Reičela Tolsone runā par tēmu, kas skar visu – sievietes ķermeni un stāju. Viņa ir uzrakstījusi rakstu, kurā spriež par to, cik ļoti apkārtējo viedoklis ietekmē pašapziņu jau pavisam mazām meitenēm. Un 5 – 6 gadu vecumā jau nu ne pa visam nevajadzētu uztraukties par to, kā izskatās viņu ķermenis.
Nesakiet to savai meitai.
Katru mēnesi es dodos uz tikšanos grāmatu klubā, kuru apmeklē daudz
brīnišķīgu sieviešu. Mēs malkojam vīnu un runājam, protams, ne tikai par
grāmatām. Bieži vien mēs runājam par skaistumu un sievietes ķermeni,
jo tās ir sievietēm svarīgas tēmas. Un lūk, viena no mums, pēc profesijas
skolotāja, izstāstīja stāstu, kas lika par daudz ko aizdomāties.
Tev jābūt tievai!
Reiz, rotaļājoties skolas laukumā, pirmklasnieces, kuras apmeklē vingrošanas pulciņu, nolēma organizēt pašas savu vingrotāju klubiņu. Viena meitenīte, kura uz vingrošanu negāja, bet ļoti vēlējās būt kopā ar savām draudzenēm šajā klubiņā, lūdza, lai pieņem arī viņu. Tad cita meitene (kurai arī bija 6 – 7 gadi) teica viņai: “Lai mēs tevi pieņemtu, tev ir jābūt tievai!” Pie tam, meitene to neteica, lai aizvainotu vai nosodītu otru meiteni. Tas tika pateikts kā pats par sevi saprotams, viņa atkārtoja to, ko miljons reižu bija dzirdējusi no trenera.
Tad meitenīte, kura netika pieņemta klubiņā, atnāca mājās un jautāja mātei, kā lai viņa pēc iespējas ātrāk notievē. Māte, protams, ļoti satraucās un devās uz skolu, lai noskaidrotu, kāpēc viņas meita, kas ir vēl pārāk maza, lai vispār uztrauktos par savu ārieni, vēlas notievēt. Un vistrakākais ir tas, ka daudzas meitenes visu dzīvi dzird , ka viņas nav pietiekami slaidas lai iederētos vienā vai otrā “elitārā” sabiedrības daļā.
Es biju tā meitene.
Šo visu piedzīvoju uz savas ādas. Kad biju pirmajā klasē, vecāki mani pierakstīja baleta pulciņā. Es nebiju resna, tikai mazliet garāka un druknāka par vienaudzēm. Un lūk, pēc vairāku mēnešu intensīvām nodarbībām es dzirdēju, kā pasniedzējs saka manai mammai (nepievēršot uzmanību tam, ka es stāvu turpat blakus): “Netērējiet velti naudu, viņa vienalga būs pārāk resna, lai dejotu baletu.” Viņš to pateica tā, it kā tas vairs nebūtu apspriežams, kā izsakot spriedumu, kuru nevar pārsūdzēt.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
