— Mūs formē sabiedrība, mums šīs vērtības uzspiež masu informācijas līdzekļi un cilvēks vispār ir vājš.
— “Nē. Vainīgs IR cilvēks, jo sabiedrība – tas ir cilvēks. Un, pirmkārt, vainīga ir sieviete. Ziniet, es esmu kategoriski pret tā saucamo sievietes emancipāciju.”
— Bet tas taču ir absurds, Jūs esat mūsdienīgs cilvēks, ārsts un tagad sēžat šeit, bet Jūsu ģimene ir pavisam citā pilsētā. Jums laikam paveicies un Jūsu vīrs droši vien ir lojāls cilvēks, piemēram, attiecībā pret Jūsu darbu un Jūsu tālajiem un regulārajiem pārbraucieniem.
— “Vīrs neuzkrita man kā eģelis no skaidrām debesīm, un es arī ne tuvu neesmu ķerubs (senebreju kerūb, eņģelis jūdaismā un kristietībā, Dieva troņa vai paradīzes vārtu sargs) un nekas cilvēcisks mums nav svešs. Divdesmit gadi laulībā nav nemaz tik maz un šajos gados bijis visādi. Pats galvenais, ko esmu ielāgojusi – nedrīkst spiest uz vīrieti, noniecināt viņa vīrišķo Ego. Kad mums gadījās strīdi, es uz to skatījos kā uz personīgo universitāti. Tā, piemēram, mans vīrs kaut ko kategoriski nepieņēma, un kaut arī iesākumā manī viss buntojās, protestēja, es kaut kur dziļi sevī atradu spēkus pārkāpt savam egoismam, samierinājos, un kļuvu vēl uzmanīgāka, piekāpīgāka. Savukārt viņā arvien vairāk sāka izpausties bruņinieciskums, vēlme mani atbalstīt, palīdzēt man, saprast mani. Pēc tam atkal parādījās kas jauns un viņš atkal sacēlās un es atkal atradu, kas man jāizmaina. Tas nav vienkārši, tas ir pastāvīgs darbs, tacu BEZ SIEVIETES ģimenē NAV ĪSTA VĪRIEŠA.
Es esmu pret neapvaldāmību, kuru šodien sievietes saprot zem vārda “emancipācija”. Tajā pat laikā es ar cieņu attiecos pret sievietes radošo pašrealizāciju, savu talantu attīstīšanu. Un tas ne tuvu nav tas, ko mums pārdod uz žurnālu glancētajiem vākiem un TV ekrānos. Paskatieties uz viņām, lielākais vairums no tām “sievietes vampi” – plēsoņas skats, izaicinošs izskats un balss, gatavība iet uz savu mērķi “pāri galvām”. Un viņa patiešām ir spējīga visu dabūt gatavu, jo ir spēcīga, taču diemžēl, viņa tāda nekad nebūs laimīga. Vai varat iedomāties blakus tādai sievietei mazuli? Tāds tēls kaut kā nepieņemas, vai ne? Nav mātišķās enerģijas, vieglāk iedomāties izdegušu tuksnesi, vai ne?
Sievietes bēda ir tajā, ka viņa ir nolēmusi, ka viņas brīvība ir visatļautībā, bet vīrieši ir vainīgi, ka samierinājušies ar to. It ka tā viņiem ir izdevīgi, taču atkal – laimes sajūtas tajā visā nav. Un tā gadu no gada aug depresīvo cilvēku skaits, kuri paši sapinusies savās lomās. Un izeja ir tur, ka gan vieniem gan otriem ir jāuzņemas sava daļa atbildības, lai izpildītu savu pienākumu, noietu savu, personīgo ceļu. Savādāk ģimene ies bojā.
— Tās nav pašas tradicionālākās domas šodienai. Droši vien tas ir rezultāts Vēdisko zināšanu un jogas ietekmei, kurus Jūs praktizējat? Sakiet, kā Jums izdodas saglabāt mieru, no religiozitātes viedokļa, ņemot vērā konfesiju dažādību Jūsu ģimenē? Varbūt Jūsu ģimene kļūs par piemēru tam, kā sadzīvot ģimenē mūsdienu dažādo reliģisko grupējumu konfliktu laikā?
— Mana mamma ir kristiete, tēvs – musulmanis. Vel vairāk, viens vectēvs bija mācītājs, otrs – Imams. Es nopietni esmu studējusi kristietisko literatūru un sufistu darbus, taču apstājusies un palikusi pie vēdiskās filosofijas. Patiesībā jau visu tradīciju pašos pirmsākumos un dziļumā, nav atšķirību. Jebkurā reliģijā Dievs IR Mīlestība, viss pārējais – ir politika. Bet Mīlestība – tā ir kalpošana, jo jebkurā tradīcijā Dievs – ir Augstākā Personība, bet Tu – Dieva Kalps.
