Kādā nelielā Dienvidamerikas pilsētas tiesas sēdē prokurors izsauca savu pirmo liecinieku – vecu tantiņu. Tad viņš sāka nopratināšanu.
“Džounsas kundze, jūs mani pazīstat?”
“Protams, ka es jūs pazīstu, Viljamsa kungs. Es pazinu jūs, kad bijāt vēl mazs puisītis. Godīgi sakot, esmu dikti vīlusies jūsos. Jūs melojat, krāpjat savu sievu, manipulējat ar cilvēkiem un runājat sliktas lietas citiem aiz muguras. Jūs domājat, ka esat varens cilvēks, taču jums nepietiek smadzenes, lai saprastu, ka esat vien niecīgs birokrāts.”
Prokuros bija šokā. Nezinādams, ko darīt, viņš norādīja uz telpas otru galu un teica:
“Džounsas kundze, vai jūs pazīstat advokātu?”
“Protams, ka pazīstu. Es arī Bredija kungu pazīstu no bērna kājas. Viņš ir slinks, nepacietīgs, kā arī viņam ir problēmas ar alkoholu. Viņam neizdodas izveidot normālas attiecības ar kādu, turklāt viņa advokāta prasmes ir vienas no vissliktākajām mūsu štatā. Nemaz nerunāšu par to, ka viņš krāpa savu sievu ar trīs dažādām sievietēm. Starp citu, viena no šīm sievietēm ir jūsu sieva. Jā, es viņu pazīstu.”
Advokāts stāvēja kā zemē iemīts.
Tad tiesnesis pasauca gan advokātu, gan prokuroru pie sevis un teica: “Ja kaut viens no jums pajautās, vai viņa pazīst mani, jūs abi nonāksiet elektriskajā krēslā!”
