No debesīm nolaidos sudrabiņa virvītēm
Mīļās Māras šūpulī, Māmuliņas klēpītī.
Dvēseļu redzētāji saka, ka ik cilvēku ar debesīm savieno sudraba dzīsla kā pavediens – pa to mēs saņemam enerģiju, pa to saņemam vadību un kontaktu ar Garu. Bērniņa gaidīšanas laikā sievieti ar Debesīm savieno vēl otrs pavediens – sudrabots dzīpars, pa kuru savu dvēseli un augošo miesiņu pieskatot nākamais bērns. Un brīdī, kad mazulis nāk pasaulē, tas kā enerģija bumba, kā atnākusi dvēselīte pa šo pavedienu ierodas bērnā.
Tāpēc tautasdziesma ir tik patiesa – pa sudraba virvīti mazulis nolaižas dzemdē – Mīļas Māras šūpulī. Sievietei staigājot, šūpulis šūpojas. Kad bērni nolūkojot ceļu pie vecākiem, tie vērojot viņus pusgadu. Kad mazulis aug mammas puncī, viss viņam ir zināms- slēptākās mammas domas un bailes, izjūtas un alkas. Viņu dziedina un briedina dzīvei vienīgi mīlestība.
***
Bērns ir dzimis un kopš šīs dienas viss ir citādi. Sirds pielīst pilna atbildības kā grāvis ar ūdeni pēc pērkona lietus. Grāvis tad ir lepns, turot sevī tik daudz valgmes, no kā padzerties putniem. Kopš šis dienas nogurumam ir citāds smagums – tas mēdz būt lipīgs un gurdens kā sviedri un tajā pat laikā – kā otra āda, kas visu laiku apņem ķermeni – to var noskalot, bet pēc brīža tas atkal apņem tevi visu. Mammas iemācās gulēt kā vilki – īsiem saraustītiem brītiņiem, piesardzīgas un uzmanīgas par sava bērna elpu, kustībām, mieru un nemieru.
Izdarīt var vairāk, jo debesis iedod gluži vai maģisku varēšanu, ko Dievs iedod tikai vecākiem- sievietei un vīrietim, kas rūpēs par savu bērnu kļūst visuvaroši. Tajā pat laikā šķiet, ka neko vairs nevar paspēt – diena kļūst staipīga kā košļene – rīts ir tikpat sajucis kā vakars.
No šīs dienas – jūsos ielīs prieks- ak, jel, tāds prieks, kad mazais sāks velties un celties uz kājām, plaukšķināt rokas un garšīgi smieties. Un tēvs staigās izriezis krūtis kā pāvs. Mazā meita drīz vien iemācīsies šķelmīgi smaidīt, ķerties tētim ap kaklu un izlūgties neatļautas lietas, un tētis kusīs kā saldējums saulē, – savā meitā redzēdams princesi. Bet puikas- tie skraidīs basām kājām pa peļķēm, smērēdami bikses, vai ar šokolādē noķepušām rokām ķersies mammu brunčos un lūgsies opā, lai gan tēti līdzās stāvēdami purpinās, ka nedrīkst izaudzināt par memmīšiem.
Tas viss ir zināms. Tas viss reiz ir bijis. Atkal un atkal. Tā auga mūsu mammas un tēti. Tā augām mēs. Tas viss pieder pie dzīves. Pie dzīves, kas bijusi un būs, kamēr vien dzimstam un augam. Un tas rada mieru. Viss ir tā, kā tam jānotiek.
***
Savienojums starp dvēseļu pasauli un fizisko šo sauli vislabāk panākams ar šūpuļdziesmu. Ar balsi vai bez balss, ar pareizu meldiņu vai nē – dziedi, mamma! Dziedi, kad esi pārgurusi un satraukta, un kad esi nosvērta un mierīga, kad savam bērnam gribi iedot pamatu zem kājām starp šodienu un rītdienu. Dziedi, kad nemiers plosa un nogurums tramda. Dziedi, kad gaidi mājās vīru, dziedi, ja jūties viena pati šai saulē. Tās ierakstītās dziesmas, ko atskaņo ierakstos un diskos, noder vien jums pašiem, vecāki, lai mācītos un paši nomierinātos. Bet savam bērnam dziediet paši – jūsu balss apdvests, mazais iegrims sapņu valstībā. Mammas balss ir kā tālavas taurētājs- dvēseles sasaucējs. Tēti, nedomā, ka tu tikai rūc vai dūc, tava balss ir kā zemapziņas bass tam mazajam, kas meklē šīs saules pamatu. Izvēlies kaut vienu dziesmu un rūc klusi pa vakariem, mazo rokā turēdams, – tu redzēsi, kā sirds pielīs pilna miera par tavās rokās augošo ķermenīti, kas no tevis paša sūc patvērumu un stabilitāti.
***
Bērni nepieder vecākiem. Viņi atnāk un skolo mūs, savu likteni izaicinādami. Debesis katram ir piemeklējušas viņa talantus un spējas, starta punktu un atspēriena spēka rezerves. Tā, kā jūs tagad jūsmojot skatāties uz mazuli – priecādamies, ka viņš piedzimis, gandarīti par ģimenē ienākušo pārstāvi, apbrīnodami viņa deguntiņu, acis, grimases, pēdiņas, tāpat pataupiet šo sajūtu uz gadiem. Atcerieties un tādā pat sajūsmā un mierā uzlūkojiet savu bērnu, kad viņam būs pirmie nedarbi, pirmais divnieks skolā, pirmais vecāku noteikumu pārkāpums, pirmie lamuvārdi pār lūpām…. Tas viss ir dzīves iepazīšana. Skolojiet sevi. Tam visam, ko gribat savā bērnā ieraudzīt, meklējiet piemēru sevī. – Pieklājību un cieņu. Piedošanu un sirsnību. Mērķtiecību un pašapziņu. Atbalstu un krietnumu. Viss šajā bērnā jau ir. Tikai uz āru viņš pasaulei parādīs to, ko jūs paši kā piemēru rādīsiet. Strādājiet ar bērnu kopā, nevis lieciet viņam strādāt. Skrieniet un apstājieties ar bērnu kopā nevis rājat viņu par joņošanu. Cik jūsos būs mīlestības, tik viņā raisīsies prieks par dzīvi. Cik jūsos būs labu vārdu viņa atbalstam, tik daudz viņā augs pašapziņas. Cik jūsos būs prieka par maziem izdarītiem darbiņiem, tik viņā raisīsies mērķtiecība un palīdzēšanas prieks.
***
Tu esi vislabākā mamma savam bērnam. Vēl nāks tantes un citas sievietes, kaimiņi un skolotāji, dakteri un profesori, kas mācīs tevi un tavu bērnu, strostēs un kritizēs, izliksies pārāki un viszinīgi norādīs, kā jāaudzina, kā jāskolo, kā jāmīl, kā jāpieskata. Un ar katru uzbrukumu var būt tāds brīdis, kad vairs nesaproti, kur skriet, kam padomu prasīt, tik kaili un pamesti jūtamies padomu un pamācību jūrā. Un tad uz brīdi liekas, ka ….visi citi zina, tikai es nē… Bet patiesībā – Tavs bērns izvēlējās tevi – unikālo mammu un tēti, kam piedzimt. Kad ir grūti – ievelc elpu…….Jums nav kopiju. Viņš neizvēlējās gudro dakteri, skolotāju vai kaimiņieni, bet tevi. Piedzima un.. te nu viņš ir. Tavs bērns. Pie savas vislabākās mammas pasaulē. Paturi to prātā – tu drīksti būt unikāla versija savam bērnam. Vislabākā un vienīgā īstā uz visu mūžu.
***
Atcerieties savu bērnību. Kas ir saldākie brīži no bērnu dienām? Tie, kas auga kopā ar mammu un tēti, atcerēsies, cik saldi ir brīvdienu rīti, kad dzirdi virtuvē vecākus rosāmies, iesmaržojamies mammas gatavotās brokastis, lai gan pats vēl saldi guli gultā. Tie, kas auguši vieni vai bez vecākiem – atcerēsies, cik labi jutās dabā vai arī kopā ar dzīvniekiem, patverdamies zaļā zālē un meklēdami mierinājumu un atbalstu drošā vidē starp kokiem vai putniem. Radiet saviem bērniem miera ostu, kurā viņš savu kuģi varēs pietauvot- ne jau pasaulīgos priekos un burzmā mēs jūtamies visdrošāk un labāk, bet gan siltas azotes sajūtā, ko dāvā savstarpēja uzticēšanās.
Avots: garavasara.com
