Šo stāstu pastāstījusi kāda sieviete vārdā Svetlana. Šajos vārdos tiešām vērts ieklausīties! Mēs skrienam un skrienam, bet kādu dienu viss būs par vēlu…
“Sēžu slimnīcas palātā pie mammas. Netālu guļ sirma, aptuveni 90 gadus veca večiņa. Pie viņas, knapi velkot kājas, pienāk vecs opītis, tikpat krunkains kā viņa.
Viņš rokās nes pavisam vienkāršu maltīti, ko večuks pagatavojis pats savām rokām – sarīvētus ābolus burciņā un vārītas vistas gabaliņu, ko viņš sadalījis mazos gabaliņos, lai nebūtu daudz jākošļā.
Viņi sarunājas ļoti maz. Večuks sēž sakņupis krēslā blakus savai dāmai un tur viņas roku… tā, it kā, ja to palaistu vaļā, izdzistu arī večiņas dzīvība…
Un es aizdomājos – kas traucē jauniem, spēka un enerģijas pilniem cilvēkiem izturēties vienam pret otru tikpat sirsnīgi un labi? Kāpēc attiecībās esam tik nevērīgi?
Šā vai tā mūsu laiks pienāks, un nāksies saskarties ar vecumu un bezpalīdzību. Iedomājieties, cik svarīgi tad būs, ka līdzās ir tuvs cilvēks, dvēseles draugs, kurš līdz pat tavām pēdējām dienām turēs tavu roku, baidoties palaist to vaļā…”
