Sieva uzsauca vīram: “Cik ilgi vēl lasīsi avīzi? Nāc un palīdzi savai mīļajai meitai paēst pirms viņa dodas uz nodarbībām!”
Vīrs nolika malā avīzi un devās virtuves virzienā. Viņu vienīgā meita Sinda izskatījās pārbijusies. Acīs bija asaras.
Viņas priekšā uz galda atradās pilna bļodiņa ar biezpienu. Sinda bija jauka meitene, klusa un savam vecumam ļoti gudra.
Tēvs paņēma biezpiena bļodiņu un jautāja: “Kāpēc gan tev neapēst dažas karotītes biezpiena? Man par prieku.”
Sinda atmaiga un ar delnas virspusi noslaucīja asaras. “Labi, tēt. Es apēdīšu ne tikai dažas karotītes, bet visu, ja vien…” Viņa sastomījās, tad turpināja: “Tēt, ja izēdīšu visu, vai atļausi man to, ko lūgšu?”
“Apsolu”. Tēvs pasniedza meitai roku un abi noslēdza derības.
Bet tūlīt pat tēvs sāka satraukties: “Sinda, mīļā, ja nu tu man tagad pieprasīsi jaunu datoru vai kādu citu dārgu lietu, tad zini, ka patlaban neko tādu nevaram atļauties. Labi?”
“Nē, tēt. Es negribu neko dārgu.”
Lēnām, ar piespiešanos Sinda izēda visu ēdienu. Tēvs klusēja un iekšēji bija neapmierināts ar sievu, kura liek meitai ēst to, kas viņai negaršo. Kad trauciņš bija tukšs, Sinda pacēla acis. Viņi skatījās viens otrā: “Tēt, šo svētdien es gribu nodzīt matus.”
“Ārprāts!” sauca māte. “Meitene grib noskūt matus! Neiedomājami!”
Vecmāmiņa piebalsoja: “Tā nu notiek, kad tik daudz skatās televizoru.”
Tēvs mēģināja atrunāt: “Sinda, mīļā, kāpēc tu nelūdz ko citu? Mums būs tik grūti uz tevi skatīties, ja šķirsies no saviem skaistajiem matiem. Lūdzu, nedari tā. Saproti arī mūs.”
Asarām acīs Sinda atbildēja: “Tēt, tu redzēji, cik man bija grūti izēst to biezpiena porciju. Un tu taču apsolīji, ka ļausi man darīt to, ko lūgšu. Tagad taču nevari mainīt savu doto vārdu, vai ne? Tu vienmēr esi teicis, ka jātur dotais vārds.”
Tēvam nācās atzīt: “Jā, solījumi ir jātur.”
Iejaucās gan sieva, gan vecmāmiņa: “Vai tu traks? To taču nu gan nē!”
Bet tēvs stingrā balsī atkārtoja: “Es atļauju Sindai nodzīt matus. Ja es tagad neturēšu vārdu, tad arī viņa vēlāk dzīvē darīs tāpat. Sinda, tu vari piepildīt savu vēlēšanos.”
Sinda nodzina matus. Tagad viņas acis bija kļuvušas lielas un skaistas.
Pirmdienas rītā tēvs veda meitu uz skolu. Sinda izkāpa no mašīnas un devās ieejas virzienā. Pēc dažiem soļiem viņa atskatījās un pamāja tēvam. Abi sasmaidījās.
Tieši tajā brīdī no kādas citas mašīnas izkāpa zēns un uzsauca: “Sinda, pagaidi. Ejam kopā!” Bet pārsteidzošākais bija tas, ka arī šim zēnam bija noskūta galva.
No tās pašas mašīnas izkāpa sieviete un pienāca pie Sindas tēva auto: “Jūsu meita gan ir varena. Tas zēns ir Rojs, mans dēls. Viņam ir leikēmija.” Tad saņēmās un turpināja: “Visu pagājušo mēnesi Rojs nevarēja apmeklēt skolu slimības dēļ. Ķīmijterapijas rezultātā viņam nogāja mati. Un viņš ļoti kautrējās- ko par to teiks skolas biedri. Sinda pagājušo nedēļu bija atnākusi pie mums ciemos un teica, ka viņa visu nokārtošot…. Tikai ne mirkli nedomāju, ka viņa grasās nodzīt savus skaistos matus! Jums nu gan ir īpaša meita!”
Tēvs, asarām acīs, apjauta, kādu pašaizliedzīgas un patiesas mīlestības stundu viņam pasniegusi paša meita.
Laimīgākie cilvēki uz šīs planētas nav tie, kuri dzīvo pēc saviem uzskatiem, bet gan tie, kuri spēj mainīt savus uzskatus citu labā.
