Stāsts, ko komentārā zem mana raksta atstāja kāda lasītāja.
„Es, protams, nojautu, ka manam vīram ir radusies kāda aizraušanās. Viņa jautājumi: kāpēc es tik vēlu esmu pārnākusi mājās no darba un kāpēc no manis dveš vīrieša smarža, lika nedaudz satraukties. Viņš taču lieliski zina, ka es strādāju par vecāko pārdevēju nelielā veikaliņā un dienas beigās nododu naudu tā īpašniekam. Pēc tam skrienu uz pēdējo autobusu, kurš vienmēr ir tik pilns, kā ķilavu kārba.
Tad no pieturas līdz mājai knapi velkos ar pilnajām somām. Mājās pārnāku nosvīdusi un pilnīgi bez spēka, kā izspiests citrons. Un tad man, nudien, par vīru domāt negribējās.
Un tomēr, kad vīra uzvedība krasi mainās, kā tas bija manā gadījumā, reta sieviete to nepamanīs. Es uzreiz redzēju, ka vīrs neiztur manu skatienu, novērš acis, kā to dara nedarbus pastrādājis kaķis.
Veikalā, kurā es strādāju, vēl bez manis bija trīs pārdevējas. Ar vienu no kolēģēm, Marinu, kļuvām par draudzenēm. Viņa varēja jebkurā laikā nākt pie mums ciemos, un es vienmēr par to priecājos.
Todien es darbā sajutos ne pārāk labi. Izmērīju temperatūru. Termometrs rādīja 38. Zvanīju veikala īpašniekam, izstāstīju situāciju un devos mājās.
Bija svētdiena. Vīrs bija mājās. Nonākusi pie dzīvokļa durvīm, es piezvanīju. Durvis neviens neatvēra. Paņēmu savu atslēgu, bet sapratu, ka durvis aizslēgtas no iekšpuses. Atkal zvanīju. Un tad, vēl pēc pāris minūtēm, durvis atvērās. Manām acīm pavērās sekojošs skats. Redzu izspūrušu vīru, bet aiz viņa muguras dižojas mana draudzene Marina.
– Mēs ar Marinu te kafiju dzērām, – nepārliecinoši taisnojās vīrs.
Nezinu, no kurienes man radās spēks, bet es pastūmu malā vīru un devos pa taisno pie Marinas. Mans vīrs atturēja mani no Marinas un neļāva pietuvoties. Draudzene, tikusi vaļā no manām rokām, momentā atstāja mūsu dzīvokli. Un tad viss mans naids pārmetās uz vīru. Es pateicu skaļi visu, ko vien domāju par viņu:
-Lai tavas kājas šeit vairs nebūtu!
Vīrs ar nolaistu galvu devās savākt savas mantas.
Nākamajā dienā viņš nāca lūgt piedošanu, bet es nepiedevu. Un vispār, es nenožēloju, ka nepiedevu. Dēls mans ir jau pieaudzis. Kad viņš atved pie manis mazdēlu, esmu priecīga. Pēc vīra īpaši neilgojos. Dzīvoju tagad bez bēdu, pati priekš sevis. Labāk būt vienai, nekā mazgāt veļu un gatavot ēst vīram, kurš nav uzticīgs.
