Dzīvē ļoti svarīgi ir prast piedot, lai gan tas ne vienmēr ir viegli. Pat vislielākajiem ienaidniekiem vajag piedot, jo tas negatīvisms, ko cilvēks nes sevī visvairāk kaitē viņam pašam. Šīs meitenītes stāsts kādam varbūt šķitīs neiespējams, bet tā tik tiešām ir patiesība.
“Tagad manai meitai ir vienpadsmit gadi. Jau septiņus no tiem viņa nav redzējusi savu tēvu. Pēdējo reizi mēs tikāmies, kad meitiņai bija divi. Viņš jautāja, vai ir iespēja atteikties no vecāku tiesībām un nemaksāt alimentus. Es piekritu… Man negribējās, lai meitiņa ciestu. Laikam jau tā nebija liela maksa bērna iespējamām sāpēm un ciešanām. Meita lieliski zināja, kas ir viņas tēvs un kādēļ viņš nav kopā ar mums. Es necentos meitai iestāstīt, ka tētis ir “kosmonauts vai tālbraucējs – kapteinis”. Kad viņai palika četri gadi, mēs nejauši uzzinājām, ka manam bijušajam vīram ir vēzis. Mēs piekritām satikties ar viņu parkā. Un lai gan vīrs lūdza tikšanos uz pāris stundām, viņam pietika ar divdesmit minūtēm. Tad viņš pazuda, kā ūdenī iekrita.
Apmēram pēc gada mūsu kopīgais paziņa man pateica, ka bijušajam parādījusies cita ģimene un bērni. Tas mani apstulbināja. Meita visu dzirdēja. Mēs beidzām sarunu un sēdāmies mašīnā. Meita bija apbrīnojami mierīga. Un vai ziniet, ko viņa man pateica?
LASI ARĪ ŠO: Bērni ir vecāku karma
“Mammu, tas taču ir labi! Tētis beidzot ir iemācījies būt par TĒTI. Es esmu tik priecīga par viņa bērniem…”
Un tas ir visu to pilnīgi pamatoto aizvainojumu, asaru un negāciju vietā. Visa tā vietā, kas joprojām vārījās manī pašā. Tieši pēc šiem manas meitas vārdiem es sapratu, ko nozīmē īsta un patiesa piedošana!”
Avots: www.marketium.ru
