Slimnīcas palātā gulēja divi ļoti smagi slimi cilvēki. Vienam gulta atradās pie loga, bet otram – pie durvīm.
“Ka tur, pa logu redzams?” – jautāja tas, kurš gulēja pie durvīm.
“O!” iesaucās pirmais. “Es redzu debesis, mākoņus zvēriņu formā, ezeru un tālumā – mežu.”
Katru dienu pie loga guļošais stāstīja savam palātas biedram par to, kas notiek aiz loga. Viņš redzēja laivu, zvejniekus ar milzu lomu, bērnus, kuri spēlējās ezera krastā, mīlniekus, kuri pastaigājās sadevušies rokās un lūkojās viens otrā mirdzošām acīm.
Tajā laikā, kad viņš vēroja šos brīnišķīgos notikumus aiz loga, viņa kaimiņš mocījās, ļaunu domu pārņemts. “Tas nav godīgi”, viņš domāja “par kādiem nopelniem viņu novietoja pie loga, bet mani nē. Viss, ko es varu redzēt ir durvis ar nolupušu krāsu un griestus, kamēr viņš vēro brīnišķo skatu aiz loga?”
Reiz, pie loga guļošais stipri ieklepojās un sāka smakt. Viņš centās pastiept roku līdz izsaukuma pogai, bet viņam nepietika spēka. Kaimiņš vēroja notiekošo. Viņam nebūtu bijis grūti nospiest savu pogu, bet viņš to nedarīja.
Pēc brīža pie loga gulošais cilvēks pārstāja klepot, atkrita gultā un pieklusa.
Kad viņu aiznesa, pie durvīm guļošais paprasīja medmāsai, lai viņu pārvieto pie loga. Medmāsa izpildīja lūgumu – saklāja gultu, palīdzēja viņam pāriet uz pretējo gultu un, pārliecinājusies, ka slimniekam ir ērti, devās uz durvju pusi. Viņu apturēja slimnieka sauciens:
“Kā tad tā! No šī loga redzama tikai ķieģeļu siena! Bet tas, kurš nomira, stāstīja man, ka redz ezeru, mākoņus, cilvēkus… Kā viņš to visu varēja redzēt pa šo logu?”
Medmāsa skumji pasmaidīja:
“Viņš vispār neko nevarēja redzēt. Jūsu mirušais kaimiņš bija akls.”
Avots: www.pritchi.ru
