“Manas 5 kapeikas par notikumu ar VID, restorānu Kinfield un vēl kaut kādu restorānu Pārdaugavā.
Es šoreiz vairāk ieņemu VID pozīciju. Man protams žēl jaunās uzņēmējas, pakāsto naudu un stresu, bet ir spēles noteikumi un biznesa realitāte.
Šodien vispār ir radīts mistisks iespaids, ka radīt un vadīt uzņēmumu ir kā divus pirkstus apmīzt. 20-gadīgi biznesa
konsultanti, kuri biznesam blakus nav stāvējuši, pārgrieztām acīm un dziļu pārliecību klārē par veiksmīga uzņēmuma
darbības principiem – KPI, agile, just in time utt. Tipa, hop – ideja, biznesa eņģelis un viss rullē. Tā viss īsti nav.
Bizness ir pastāvīgs jebatorijs, visu laiku jādomā, jāpielāgojās, jābūt gatavam valsts, konkurentu un, pats trakākais,
darbinieku nejēdzīgiem izgājieniem. Visiem no tevis kaut ko vajag. Ja sanāk labi, tad tu esi parādā apkārtējiem, ja aplauzies
– tad pats vainīgs. Tas ir kā profesionāls sports, kurā nekas nav saistīts ar veselību 
😀 Tāpat arī uzņēmējdarbībā. Tur vajag
kaut kādu speciālu mentalitāti, kura, kā pētījumos saka, ir tikai kādiem 4-6% planētas iedzīvotāju. Tāpat tas negarantē, ka
būsi veiksmīgs.
Šodien daudz vienkāršāk un ekonomiski izdevīgāk ir sēdēt valsts darbā (vadošie papagaiļi, ierindas darbiniekam jāpašī) ,
regulāri saņemt algu, sociālās iemaksas, kasīt kuli un no garlaicības domāt kā kaut ko nopizģīt. Ne jau par velti mūsu
brīnumbērnus un viņu radiniekus no valsts darba ar sūdainu mietu neizdzīsi 😀 Kā pielaulāti, par katru cenu…
Restorānu bizness, manuprāt, vispār ir viens no sarežģītākajiem. Daudz konkurentu, izlepis klients, vajag sakarīgus
darbiniekus, jēdzīgus piegādātājus, daudz kontrolējošas institūcijas un visiem šķiet, ka es 100 punkti līdzīgu ēstuvi uztaisītu
labāk. Mēģina un aplaužās.
Kaut vai Kinfield gadījumā. Pēc nosauktajiem cipariem jau redzams, ka finanses bija pilnīgā pakaļā. Piemetiet paši – telpas
centrā būs kādi 3K mēnesī, 14!!! darbinieki, vēl pie 20K mēnesī. Fiksētās izmaksas vien mēnesī, noapaļojot sanāk ap 20K.
Vēl ir piegādātāji. Skaidrs ir uzreizi, ka tādam restorānam ienākumam jābūt saviem 50-60K mēnesī, jeb 2K dienā, lai kaut kā
dzīvotu un attīstītos. Parāds valstij padsmit tūkstoši apmērā norāda, ka skaitļi negāja kopā. Nemaksāja tiem, kas visilgāk
varēja paciest (šajā gadījumā valsts), jo piegādātāji un darbinieki pamestu kantori pie pirmā, maksimums otrā kavējuma.
Varbūt no pirmā acu uzmetiena var šķist, ka pusdienslaikā pilns ar klientiem. Man šķiet, ka biznesa pusdienas daudziem
restorāniem ir tuvu 0 peļņai, tikai, lai darbinieki nesēdētu bez darba un pieradinātu klientus. Vakarā pilns ar hipsteriem, kas sūkā baranku un lēni sūc tēju…
Uz tiem arī daudz nenopelnīsi. Uz pirkstiem rēķinot, dienā vajag 100 klientus ar vidējo čeku ap 20€. Klients arī nenāks katru
dienu pie tevis ēst, varbūt dažas reizes mēnesī, tātad tev vajag vismaz pāris tūkstošus kaut cik pastāvīgus klientus. Ja virs
vajadzīgajiem cipariem neizlīdīsi, tad ir divi varianti: 1) vajag daudz naudu, lai to vilktu, 2) palīdīsi zem ledus.
VID gadījumā arī ir savi kasjaki:
1) pilnīgi trūkst jēdzīgas komunikācijas ar uzņēmējiem un iedzīvotājiem. VID sķiet, ka viņi ir tāds maziņš NKVD, kas var
visus jāt pēc sava prāta un nevienam neko nepaskaidrot,
2) iedzīvotāju uzticība un cieņa pret valsts iestādēm ir ar mīnuss zīmi. Miljonāri VID darbinieku vidū, VID darbinieku
nošautie brāļi, praktiski jebkurā valsts iestādē nebeidzami korupcijas vai izsaimniekošanas skandāli. Un tas viss par mūsu naudu.
Secinājumi un priekšlikumi:
1) Jaunajiem uzņēmējiem nesteigties, mazliet prātīgāk izvērtēt riskus un iespējas,
2) Izvēlēties biznesus, kuros mazāk konkurentu, vajag specifiskākas zināšanas un var iztikt ar mazāku darbinieku skaitu,
3) Valsts iestādēm – izslēgt propellerus un nolaisties uz zemes. Saprast, ka viņu būdā kaulus met nodokļu maksātāji (pat Eiropas nauda ir nodokļu maksātāju nauda),
4) Cīņā ar ēnu ekonomiku vispirms tikt galā ar visām Hūtēm, Bārdām, Mr.20 un tamlīdzīgiem radījumiem, kas gadu
desmitiem ir barojušies no kopējā katla, un tikai tad prasīt atbildību un pienākuma apziņu no pilsoņa.
Kaut kā tā”
