Katrs no mums zin to situāciju, kad bezpajumtnieki diedelē naudu. Daudziem no mums šīs situācijas nav patīkamas, jo pašiem jau arī nauda kokos neaug, kāpēc mums būdu jādod nauda cilvēkam, kurš negrib strādāt, lieto alkoholu un lūdz naudu, lai nopirktu vēl alkoholu. Tomēr šis stāsts ir mazliet savādāks, izlasi.
Braucu es vilcienā. Iekāpj `bomzis`, seja sapampusi, acis zilas, kaut kur 30 gadi vīrietim. Paskatījies pa malām, sāk:
– Cilvēki mīļie, trīs dienas neesmu ēdis. Godīgi. Zagt baidos, tāpēc, ka nav spēka aizbēgt. Ēst ļoti gribas. Iedodiet, tik cik, katrs var. Uz seju neskatieties, es dzeru. Un to ko iedosiet, noteikti arī nodzeršu! – un aizgāja pa vagonu.
Tauta mums ir labestīga, ātri sameta bomzim kādus 10 eur. Vagona beigās bezpajumtnieks apstājas, pagriezās pret pasažieriem, paklanījās.
– Paldies, cilvēki. Lai jums Dievs dod veselību!
Pēkšņi nikna paskata vīrietis, kurš sēdējā vagona beigās, sāk bļaut bomzim virsū.
– Maita, gnīda. Naudu prasi. Man varbūt, ģimeni nav ar ko barot. Mani varbūt, atlaida no darba. Bet es nevienam neprasu, kā tu, maita!
Bezpajumtnieks pēkšņi no visām savām kabatām velk ārā visu, kas viņam ir, kādi 25 eur, laikam un sniedz vīrietim.
– Še, ņem. Tev vajag.
– Ko? – šokēts ir vīrietis.
– Ņem! Tev vairāk vajag! Man vēl iedos, cilvēki ir labestīgi! – bāž vīrietim naudu rokās, aizgriežas, atver durvis un aiziet uz citu vagonu.
– Ei, stāvi! – pieceļas vīrietis ar naudu rokās un skrien pakaļ bezpajumtniekam.
Viss vagons, apklusa. Minūtes piecas mēs visi klausījāmies dialogu, kas bija aiz durvīm.
Vīrietis bļāva, ka cilvēki ir mēsli. Bezpajumtnieks teica, ka cilvēki ir labi un jauki. Vīrietis mēģināja atgriezt bezpajumtniekam naudu, bet viņš atpakaļ jau vairāk neņēma. Viss beidzās ar to, ka bezpajumtnieks gāja tālāk, vīrietis palika viens. Atgriezties nesteidzās.
Vilciens apstājās kārtējā stacijā. Izkāpa un iekāpa cilvēki. Vīrietis arī atgriezās vagonā un apsēdās savā vietā pie loga.
Viņam neviens īpaši nepievērsa uzmanību.
Vilciens ik pa laikam apstājās. Kāds iekāpa, kāds izkāpa.
Pabraucām garām kādām piecām stacijām. Bija jau man jākāpj ārā. Es piecēlos un gāju uz izeju.
Ejot garām vīrietim, es uzmetu viņam ātru skatienu. Vīrietis sēdēja aizgriezies pret logu un raudāja. Mēs nesatiekam citus nejauši. Tagad otra cilvēka dvēsele būs maigāka, tagad viņam būs vieglāk dzīvot, labi cilvēki ir brīnišķīgi!
