Par Mazo. Jau piecus gadus visi potenciālie adoptētāji Ulubelē viņam paiet garām, neievērojot. Augumiņš nav tas dižākais, kažociņš nav tas košākais un pirmajā tikšanās reizē viņš noteikti tevi nesabučos no galvas līdz kājām, solot draudzību uz mūžu. Sunītis parastais,- visbiežāk nodomā un aiziet tālāk.
Bet Mazais vēro. Guļ uz būdiņas sliekšņa un vēro.
Piecus no saviem sešiem ar pusi gadiem viņš ir te, šķietami uzskatot Ulubeli par savu īsto mājvietu. Bet patiesība ir tāda, ka Mazais kļūst grūtsirdīgs. Viņam ir apriebies būt „vienam no”, viņam ir apnicis nemitīgi sargāt troksni, viņš ir sapratis, ka svarīgāk par visu ir nosargāt klusumu…
Nupat viņš izmisīgi stāsta, ka gribas būt tikai vienīgajam draugam sava cilvēka aizgādībā un azotē. Senas muguras traumas dēļ Mazais nemīl pārāk garas pastaigas, bet savu māju un ģimeni sargās uzcītīgi. Viņš būs lielisks kompanjons mierīga ritma cilvēkiem, bezgala novērtēs glāstus un kopīgus tējas vakarus, mazos ikdienas prieciņus un iespēju baudīt nedalītu uzmanību.
Jā, viņa mīlestība ir jāiekaro – būs jāatbrauc vairākkārt un nevar cerēt, ka viņš rausīsies līdzi mašīnā jau pirmajā dienā. Bet, ziniet, – kad tas notiks, jums nebūs uzticamāka un maigāka drauga par Mazo. Par Maziņo, kurš arī tagad patversmē nenovērš skatienu no saviem draugiem un, mīlīgi pieglaudis austiņas, gaida, kad varēsi pienākt viņu samīļot…
Jā, starp citu. Maziņais vēl gan nav sasniedzis seniora gadus, bet kā patversmes ilglaicīgam iemītniekam Ulubele viņam uz jaunajām mājām dos līdz Veselības apdrošināšanas polisi.
