Neparasti aizkustinošs stāsts no kaimiņu zemes…
– Hallo, vai atradumu birojs? – jautāja bērna balstiņa.
– Jā, mazais. Tu esi kaut ko pazaudējis?
– Esmu pazaudējis māmiņu. Vai viņa nav pie jums?
– Saki, kāda ir tava māmiņa?
– Viņa ir ļoti skaista un laipna! Un vēl, viņa ļoti mīl kaķus.
– Mums ir labi jaunumi! Vakar mēs atradām kādu māmiņu, iespējams, ka tā ir tavējā. Bet no kurienes tu zvani?
– No bērnu nama nr.3.
– Labi, mēs drīz nosūtīsim tavu māmiņu pie tevis uz bērnu namu. Gaidi.
Un tad viņa ienāca istabā. Pati skaistākā un labsirdīgākā. Rokās viņai murrāja visīstākais un dzīvākais kaķēns.
– Mammīt! – priecīgi iesaucās zēns un metās pie viņas. Viņš apskāva sievieti ar tādu spēku, ka sievietei aizcirtās elpa.
– Mana mammīte!!!
… Artūrs pamodās no paša kliedziena.
Tādus sapņus viņš redzēja gandrīz katru nakti. Viņš pabāza roku zem spilvena un izvilka jaunas sievietes fotogrāfiju. Šo bildīti viņš bija atradis pirms gada, pastaigas laikā, uz ielas. Kopš tā laika viņš to rūpīgi glabāja zem spilvena. Zēns bija pilnīgi pārliecināts, ka tā ir viņa mamma. Vakara krēslā Artūrs lūkojās viņas maigajā sejā, līdz aizmiga.
No rīta bērnu nama vadītāja Angelīna Ivanovna, kā katru dienu, apstaigāja audzēkņu istabas, lai novēlētu visiem labu rītu. Uz grīdas, pie Artūra gultiņas, viņa ieraudzīja fotogrāfiju, kas naktī bija izkritusi puisēnam no rokām. Vadītāja pacēla fotogrāfiju un jautāja zēnam:
– Artūriņ, no kurienes tev šī fotogrāfija?
– Es to atradu uz ielas.
– Kas tā ir?
– Tā ir mana mamma, – pasmaidīja puisēns un piebilda, – viņa ir pati skaistākā un labsirdīgākā un viņai ļoti patīk kaķi.
Vadītāja aizdomājās. Viņa uzreiz atpazina jauno sievieti fotogrāfijā. Pirmo reizi viņa ieradās bērnu namā pagājušajā gadā kopā ar saviem draugiem, brīvprātīgajiem palīgiem. Iespējams tieši tad viņa arī pazaudēja savu fotogrāfiju. Kopš tā laika sieviete pielika daudz pūļu, lai iegūtu atļauju bērna adopcijai. Bet pēc birokrātu domām viņai piemita viens milzīgs trūkums – viņai nebija vīra.
– Nu ko, – noteica Angelīna Ivanovna, – ja tā ir tava mamma, tas pamatos maina visu…
Atgriežoties savā kabinetā, viņa apsēdās pie galda un sāka gaidīt. Apmēram pēc pusstundas pie durvīm kāds bikli pieklauvēja:
– Vai drīkst? – kabinetā ielūkojās jaunā sieviete no fotogrāfijas.
– Jā, protams, Alīna. Nākat iekšā.
Sieviete ienāca kabinetā un nolika uz vadītājas galda biezu mapi ar dokumentiem.
– Lūk, beidzot visu nokārtoju, – teica Alīna.
– Labi, Alīnīt. Man jāuzdod jums vēl daži jautājumi. Tas pieder pie noteikumiem. Jūs taču saprotat, kāda atbildība gulsies uz jūsu pleciem. Bērns – tas ir uz visu dzīvi.
– Es visu apzinos, – uzreiz atbildēja Alīna. – Saprotiet, es nespēju mierīgi dzīvot, zinot, ka esmu kādam ļoti vajadzīga un ka mēs neesam kopā.
– Labi, – piekrita vadītāja. – Kad jūs gribētu apskatīt bērnus?
– Es negribu apskatīt. Es ņemšu to bērniņu, kuru jūs pie manis atvedīsiet, – teica Alīna un pārliecināti ielūkojās acīs bērnu nama vadītājai.
Angelīna Ivanovna bija diezgan pārsteigta.
– Es gribu, lai viss būtu kā īstiem vecākiem, – satraukti sāka skaidrot Alīna, – mammas taču neizvēlas savus bērnus… Viņas nezina, kāds viņš piedzims… glīts vai neglīts, vesels vai slims… Es arī gribu būt īsta mamma.
– Ziniet, Alīna, es pirmo reizi redzu tādu adopciju, – pasmaidīja vadītāja. Bet zinu, kam jūs kļūsiet par mammu. Viņu sauc Artūrs, viņam ir 5 gadi. Zēna mamma no viņa atteicās jau dzemdību namā. Varu atvest viņu tūlīt pat, ja vien esat gatava.
– Jā, es esmu. Atvediet, lūdzu, manu dēlu.
Vadītāja aizgāja un drīz vien atgriezās, vedot pie rokas mazu puisēnu.
– Artūriņ, – iesāka Angelīna Ivanovna, – iepazīsties, tā ir…
– Mamma! – izsaucās Artūrs un metās pie Alīnas. Viņš ieķērās sievietē tā, ka viņai pirmajā brīdī aizcirtās elpa. – Mana mammīte!
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ:
