Mūsdienu sabiedrība tik ļoti ciniska un bezprincipiāla, ka līdzinās sauvaļas mežam, kurā vairums cilvēku ir spiesti izdzīvot. Tas viss uz pieaugošas informācijas plūsmas un nepārtraukta patērētāju attīstības fona. Bet viss vēl nav zaudēts un kaut kas cilvēcīgs mums vēl joprojām nav svešs.
To pierāda kādas medmāsas raksts, kura strādā veco ļaužu pansionātā. Medmāsu sauc Brendalina Mei Potter un viņas pienākumos ietilpst veco ļaužu aprūpe, taču viņa cenšas ne tikai viņiem palīdzēt, bet arī padarīt viņu pēdējās dienas pienācīgas. Varbūt tieši tāpēc viņas raksts ieguva milzīgu popularitāti un saņēma miljoniem “Patīk”.
Šodien es lakoju nagus kādai no mūsu pansionāta jaunajām iemītniecēm un viņa vēlājās, lai uzkrāsoju caurspīdīgu laku. Es teicu, tas taču ir garlaicīgi… varbūt uzkrāsosim kādā jautrākā krāsā? Uz ko vecā sieviete atbildēja: “Manas rokas ir neglītas un es negribu, lai kāds tām pievērš uzmanību.”.
Tad es uzmanīgi pateicu viņai: “Bet Jūsu rokas stāsta jūsu dzīves stāstu. Tās zināja gan mīlestību, gan prieku un noteikti ir piedzīvojušas daudz piedzīvojumu. Cik reizes tās ir maigi glāstījušas Jūsu tuviniekus un cik daudz laba tās ir darījušas!”. Pēc tā mēs tomēr nolēmām, ka vislabāk izskatīsies rozā krāsa.
Cik lieliski ir tas, ka cilvēki vēljoprojām atrod brīnišķīgo tur, kur daudziem liekas ka tā sen jau nav. Un cik burvīgi ir tas ka mūsdienu bezgalīgajā steigā un “svarīgo” lietu kaudzēs atrodas kaut kas, kas spējīgs Jūs novērst, kaut vai uz dažām minūtēm, lai atcerētos ka mēs esam cilvēki nevis roboti, kuri līdz bezgalībai viec vienu un to pašu darbību.
