Savā 25. dzimšanas dienā nolēmu uzaicināt visus savus draugus uz labu restorānu. Atmosfēra bija lieliska, visiem bija jautri un neviens nebija noskaņots uz kaut ko nelabu.
Vienā brīdī izlēmu iziet uzelpot svaigu gaisu un te pēkšņi pie manis pienāca čigāniete. Ieraugot viņu, es uzreiz pateicu, ka man nevajag zīlēt, man viss ir labi un savu nākotni es aptuveni zinu.
Tad viņa iespieda man rokā nelielu zīmīti un pačukstēja: “Tavs bērniņš, tavs vienīgais bērniņš…”
Atdot atpakaļ šo vīstokli man, protams, neizdevās un tādēļ nācās to ielikt somā. Kad svētki bija galā, nākamajā dienā vēru vaļā savas dāvanas un atcerējos par to zīmīti.
Atvēru to vaļā un sāku lasīt: “Kaldarass Aleksejs 09.06.2010., Vistavočnaja iela 40, Novosibirska.”
Šis vārds man neko neizteica, tomēr ziņkārības labad nolēmu aizbraukt uz norādīto adresi un paskatīties, kas tā par vietu.
Piebraucot pie mājas, man viss palika skaidrs un nedaudz pat sastingu – izrādās tur bija bērnunams Nr. 6.
Piegāju klāt pie darbinieces un pajautāju par lapiņā minēto bērnu. Man izstāstīja – izrādās tas bija čigānu puisītis pusotru gadu vecs, bērnunamā nonācis mātes slimības dēļ.
Bērniņš bija mierīgs, vesels, aktīvs, tikai viņš te netika mīlēts savas izcelsmes dēļ. Man bija, protams, interesanti uzzināt, kāds ir šis bērniņš un kāpēc viņa vārds nonāca pie manis manā dzimšanas dienā.
Ar bērnunama vadītāju aizgājām pie bērna, ieraudzīju puiku – mīļš, mazs bērniņš ar milzīgām zilām acīm. Aizbraucu no bērnunama satraukta, jo nesapratu, ko no manis gribēja čigāniete un kāpēc mazo puisīti sauca par manu vienīgo bērniņu.
Visu nedēļu par viņu domāju un man kļuva žēl aizvien vairāk zilacaino puiku. Vienu dienu neizturēju un aizbraucu vēl reiz pie viņa – šoreiz jau ar dāvanām.
Piegāju pie bērna, sāku izkravāt dāvanas, pārģērbt viņu jaunās drēbītēs. Puika pārsteigts mani vēroja, tad noteica: „Mamma.” Un apkampa mani ar savām tuklajām rociņām.
Projām devos ar asarām acīs un pusceļā sapratu, ka ir jādodas atpakaļ. Braucu pakaļ, gāju pie vadītājas, pēc tam sāku kārtot dokumentus, lai bernam dotu jaunu dzīves iespēju un ģimeni.
Pēc mēneša paņēmu bērnu mājās, biju laimīga un apmierināta. Pēc kāda laiciņa devos uz pieņemšanu pie ginekologa, vajadzēja apsvērt, kādus līdzekļus izvēlēties, jo pagaidām vēl citus bērnus negribēju.
Tur arī uzzināju, ka bērnu man nebūs sieviešu problēmas dēļ. Atcerējos, ko teica čigāniete par vienīgo bērnu. Lūk, tādu dāvanu ar pareģojumu es saņēmu savā 25. dzimšanas dienā.
