Mīloša vecmāmiņa un vectētiņš ir liela vērtība katram mazbērnam. Viņu mīlestība nav tāda, kā vecāku mīlestība. Tā ir maigāka un mīļāka. Tā ir mīlestība, kura lutina.
Šodien vēlos pastāstīt par sievieti, kura patiesi mīlēja savu vecmāmiņu un prata savu mīlestību izrādīt pilna mērā.
Jūlija vienmēr bija savas vecmāmiņas mīļā mazmeitiņa.
Tā sanācis, ka Natālija Karpovna agri zaudēja vīru, bet meita izauga auksta un pavisam ne tuva, Natālija Karpovna nekad ne par ko nesūdzējās un vienmēr centās Taņai palīdzēt, kaut gan tā reti parādījās mājās.
Vairumā gadījumu tas notika, kad Taņai pietrūka naudas.
Reiz meita piezvanīja un paziņoja, ka Olgai Karpovnai drīz būs mazmeitiņa. Tobrīd mātes un meitas attiecības bija pavisam pajukušas, un Natālija maz ko sajuta, uzzinot jaunumus.
Taču viņas attieksme mainījās, kad viņa pirmo reizi paņēma mazulīti Jūliju rokās.
Tatjana izrādījās ne tikai auksta meita, bet arī kā māte viņa nebija mīloša. Trūkstošo uzmanību un rūpes par mazo aizstāja vecmāmiņa Nataša. Lielāko savas bērnības daļu Jūlija pavadīja mīļās vecmāmiņas mājā.
Tieši vecmāmiņa bija tā, kura palīdzēja meitenei kļūt par medmāsu. Jūlija auga mīļa un labsirdīga, pavisam ne tāda, kā viņas māte. Viņa gribēja palīdzēt cilvēkiem.
Diemžēl Natālija Karpovna jaunāka nekļuva, un kādā reizē nopietni saslima. Jūlija apskraidīja visus ārstus, bet visi tikai plātīja rokas.
Viss, ko varēja darīt, bija rūpēties par vecmāmiņu viņas pēdējās nedēļās.
Mazmeita atbildīgi attiecās pret pienākumiem. Jūlijai nu jau pašai bija bērni, viņa palūdza, lai vīrs parūpējas par viņiem, bet pati paņēma atvaļinājumu un kopa savu vecmāmiņu.
Pēdējās nedēļas kopā ar savu labāko draudzeni
Natālijai Karpovnai pēdējās nedēļās nekas nebija vajadzīgs. Jūlija kopa viņu ar īpašu maigumu. Viņas ilgi runāja par dažādām lietām, skatījās vecmāmiņas mīļākos seriālus un pat paklačojās.
Natālija Karpovna uz citu pasauli aizgāja kā pilnīgi laimīgs cilvēks. Jāsaka, ka meita parādījās tikai, lai uzzinātu, kas viņai atstāts mantojumā.
Jūlija bija priecīga, ka vecmāmiņai vairs nav jāmokās. Un tomēr viņai ļoti, ļoti smagi, jo viņa bija zaudējusi savu labāko draudzeni, kura bija kopā ar viņu visu mūžu.
Bet Jūlijas mātei bija pilnīgi vienalga. Saņēma viņa mantojumā māju un nekas. Brīnums, bet Jūlijai vecmāmiņa bija atstājusi lielu, vecu dīvānu. Tatjana par tādu mantojumu tikai pasmējās un teica meitai:
-Redzi nu, kādu mantojumu tev atstājusi un kā tevi mīlējusi tava mīļā vecmāmiņa? Starp citu, ved to ātrāk projām, jo māju jau esmu pārdevusi. Tūlīt jau ievāksies jaunie īpašnieki.
Jūliju mantojums nesarūgtināja, jo pats vērtīgākais visā bija attiecības ar vecmāmiņu. Un nu ne kādā gadījumā kaut kādas lietas. Viņa sarunāja krāvējus, kuri ātri vien pārveda dīvānu uz viņas dzīvokli. Dīvāns, jāsaka, bija pamatīgs.
Liels un stingrs. Tikai mēbeļdrānu būtu labi nomainīt. Ņemot nost spilvenu pārvalkus, Jūlija sataustīja, ka tur iekšā kaut kas ir.
Tur bija ādas soma un vēstule lielā aploksnē. Vēstulē bija teikts, ka mājā vecmāmiņa nav atstājusi neko, jo sapratusi, ka Tatjana darīs visu, lai Jūlija neko nedabūtu.
Visas vērtīgās dārglietas, kas viņai nākušas no aristokrātiskajiem radiem, viņa paslēpusi dīvānā. Ja vien Tatjana zinātu, cik maksāja visas šīs dārglietas!
Ko mums māca šis stāsts?
Mīlestība un rūpes vienmēr tiek atalgotas. Mūsu nodomiem jābūt tīriem. Ieliekot dvēseli savā mīlestībā, mēs pretī saņemam daudz. Tā, piemēram, labās attiecības ar vecmāmiņu dāvāja Jūlijai labāko draudzeni uz daudziem gadiem.
Šī draudzene deva viņai vērtīgus padomus un rūpējās par viņu. Jūlija pat necerēja kaut ko saņemt, jo viņai jau daudz bija.
