Kāda meitene gaidīja savu reisu lielā lidostā. Reiss kavējās. Viņa nopirka grāmatu, paciņu cepumu un apsēdās uzgaidāmās telpas krēslā.
Blakus viņai bija tukšs krēsls, uz kura stāvēja paciņa cepumu un nākamajā krēslā sēdēja jauns vīrietis un lasīja žurnālu. Viņa paņēma cepumu, vīrietis – arī. Viņa neko neteica un turpināja lasīt. Un katru reizi, kad viņa ņēma cepumu, arī viņš darīja to pašu. Viņa “uzvilkās”, taču nevēlējās publiskā vietā rīkot skandālu.
Kad palika pēdējais cepums, viņa padomāja: “Interesanti, ko darīs šis bezkauņa?”
It kā nolasījis viņas domas, vīrietis paņēma pēdējo cepumu, pārlauza uz pusēm un, nepaceļot acis, pastiepa viņai pusi. Tas bija par traku! Viņa uzleca kājās, savāca savas mantas un aizgāja. Vēlāk, jau sēžot lidmašīnā, viņa paņēma somiņu, lai izvilktu no tās savas brilles un ieraudzīja paciņu cepumu. Un pēkšņi atcerējās, ka nopirktos cepumus bija ielikusi somiņā un cilvēks, kuru viņa uzskatīja par bezkauņu, dalījās ar viņu aiz labas sirds, neizrādot ne kripatiņas aizkaitinātības. Viņai palika kauns, tacu vairs nebija iespējas izlabot savu kļūdu.
Pirms dusmojies, aizdomājies. Varbūt taisnība nav Tev!…
