Atmiņas par pagātni reizēm neliek mieru. Iztēle uzreiz atgādina par vislaimīgākajām un bezrūpīgākajām dieniņām. Kāds tolaik bija jauns, kāds vēl pavisam mazs.
Kādu mamma sūtīja ļoti atbildīgā misijā – nopirkt maizi, kāds ar draugiem dalījās ar gardumiem. Tad ļausimies nostalģijai un mēģināsim saprast, kas tad mums reizēm tik ļoti pietrūkst pusdienu galdā.
Pagātnes atmiņas
Reizēm, lai tiktu pie maizes, nācās padrūzmēties rindā. Tas vēl nekas, bet vajadzēja maizi vēl iedabūt pītā tīkliņā un tad doties mājup. Bet maizīte tik smaržīga, ka nemaz nevari to nepagaršot.
Garoziņa tā vien prasās mutē. Ne jau velti daudziem nemaz nesanāca atnest mājās veselu maizīti – ķieģelīti. Vismaz reizi to laiku nebēdņi mājās pārnesa no malām apgrauztu maizi. Esam pārliecināti, ka arī starp jums atradīsies tādi, kuri darīja tieši tāpat.
Bet ko darīt, ja kārojas saldumi? Uz veikalu var arī neiet, mājās ir viss nepieciešamais. Daudzās mājās bija formiņas karameļu konfektēm, prjaņikiem vai riekstiņiem ar kondensētā piena pildījumu. Karameles varēja pagatavot arī no parastā cukura, ielikt formiņā sērkociņu un ieliet tajā kārumu. Sanāca daudz konfekšu gailīšu, zivtiņu, lācīšu, vāverīšu un zvaigznīšu formā.
Sanāca garšīgi. Bez tam, ne vienmēr vajadzēja prasīt pieaugušo palīdzību. Katrs sevi cienošs padomju bērns prata gatavot šīs konfektes. Un pēc tam arī pagalma bērnus cienāt.
Protams, ne vienmēr tās sanāca veiksmīgi un varēja kārtīgi pielipt pie zobiem, bet vai tas ir trūkums? Galvenais jau ir garša. Neaizmirstama. Bezrūpības un bērnības garša. Spēļu garša ar draugiem, vēlo pastaigu mēnesnīcā garša. Pirmās iemīlēšanās garša.
Saldie momenti
Konfektēm pa pēdām nāca nopietni konkurenti: maizes šķēle ar cukuru, cepumi ar sviestu. Tik vienkārši, bet tāpēc ne mazāk gardi našķi. Tās bija īstas delikateses! Nu kā lai nomierina kaprīzu bērnu, kurš prasa saldumu, bet tāda mājās nav?
Nogriez ne pārāk biezu maizes šķēli, viegli iemērc to ūdenī un virsū uzkaisi cukuru. Un tavs mazulis būs ticis pie kārotā salduma.
Ne mazāk populāri tolaik bija cepumi ar sviestu. Tagad reti kurš atceras tādu gardumu. Bet pietiks tikai vienu reizi pamēģināt un laiku pa laikam gribēsies sarīkot tējas dzeršanu ar prjaņikiem, kuri burtiski kūst mutē.
Vienam cepumam uzzied sviestu, virsū uzliec otru cepumu, uzvāri aromātisku tēju. Tik interesanta ideja iekaroja daudzu miljonu sirdis. Iespejams, ka dažas ģimenes nebija turīgas, taču katra mamma gribēja iedot kādu našķi savam mazulim. Un tādi cepumiņi radīja īstu sajūsmu.
Un vēl maizīte ar ievārījumu un glāzi svaiga piena, mājās gatavoti kozinaki, halva, kūka kartupelis konditorejas veikalā, krāsainie „jūras akmentiņi”, ķīseļa kubiņi, īrisa konfektes, kas reizēm lika ciest pat visveselākajiem zobiem un, protams, kondensētais piens. Esam pārliecināti, ka tādas atmiņas par pagātni ir katram, kas dzīvoja tajā laikā.
Bet ko tad tikai par saldumiem? Ko vērta ir desiņu smarža, ko mamma mazliet apcepusi, un nu aicina visus pie galda. Ugunskurā cepti kartupelīši kas ēsti kopā ar draugiem ģitāras pavadījumā? Ķilavas tomātu mērcē noteikti atradās rezervei ledusskapī. Olas ar majonēzi arī tika pasniegtas tikai dārgiem viesiem.
Atmiņas par pagātni un par gardiem cienastiem
Laiks neapturami skrien uz priekšu, un mēs nekā nevaram to apturēt. Viss mainās, un tas ir labi. Mūzu dzīve ir pārsteidzošu peripetiju karavāna, kas jāpanes ar lepni paceltu galvu no sākuma līdz pašām beigām. Pagātni nevar atgriet, un arī nevajag. Tikai jāatceras to, kas bija kādreiz un tos, kas bija mums līdzās.
Pastāsti par savām pagātnes atmiņām. Kādi kārumi tev patika vislabāk? Kā tu tos gatavoji vai kur tos pirki. Kādi ēdieni bija jūsu ģimenes svētku galdā? Ar kādiem firmas ēdieniem varēja lepoties tava mamma vai vecmāmiņa?
