Ja vispār būtu iespējams uzspiest neatkarīgo spēlēšanos, tas izjauktu visu jēgu. Spēlēšanās nav spēlēšanās, ja tā nav izvēle. Tomēr mūsu varā ir uzteikt darbu kā izklaižu vadītājam, paveikt savus personīgos darbus utt., un es pavisam noteikti to neuzskatu par “stingru roku”. Bērns, kurš čīkst “mammu, paspēlējies ar mani, mammu, kad tu varēsi spēlēties”, tikai dara savu darbu, vēlas no mums saņemt skaidru atbildi par mūsu robežām. Tam par atbildi mūsu loma ir:
Būt nepārprotamiem – izstarot pārliecību: “Es tagad paveikšu dažas lietas virtuvē.”
(Atcerieties, mūsu bērni nav spējīgi justies ērti situācijās, kurās no mums jāšķiras, ja mēs paši tā nejūtamies.)
Piedāvāt izvēli, ja iespējams: “Vai tu gribētu man palīdzēt notīrīt kartupeļus vai varbūt tu labāk paspēlēsies savā istabā?”
Atzīt jūtas un vēlmes: “Ak, es zinu, ka tu gribi, lai es turpinu ar tevi spēlēties. Es redzu, cik tu esi sarūgtināts. Mēs varēsim atkal paspēlēties pēc vakariņām.”
Ieviesiet ikdienā noteiktus laikus, kas paredzēti neatkarīgajām rotaļām, lai jūsu bērnam būtu vieglāk pieņemt atšķirtību.
Nodrošiniet savam bērnam 100% drošu vidi un tāda rotaļlietas vai objektus, kuru lietojums ir neierobežots (kluči, kociņi/vālītes, bumbas, šalles (droša garuma), riņķi, bļodas u.tml., angliski šādas rotaļlietas apzīmē ar terminu open-ended toys – tulk. piez.).
3. Iedrošiniet spēlēšanos, kas pēc ispējas vairāk nodarbina prātu
Jo vairāk laika bērni pavada pasīvi-uztverošā režīmā, jo mazāk lietpratīgi viņi būs un jo neērtāk jutīsies, spēlējoties neatkarīgi (vieni paši). Tāpēc…
