Te būs daži pamatsoļi, lai atbrīvotu bērnus (un mūs pašus) no pieraduma pie rotaļāšanās un izklaidēšanas:
1. Apgūstiet mazāk uzbāzīgu veidu, kā spēlēties kopā
Maz zināms fakts: kad mēs klusām sēžam un esam pasīvi, bet uztveram un pievēršam uzmanību saviem bērniem, kad viņi spēlējas, viņi jūtas tikpat (ja ne vairāk) mūsu sabiedrības lutināti kā tad, kad mēs aktīvi iesaistāmies. Noturēt mūsu interesi, to neprasot vai neizrādoties, bērniem ir pieredze, kas sniedz ārkārtīgi lielu novērtējumu. Mūsu atzinība ir jūtama pat bez uzslavām. Kad vecāki spēlējas ar bērniem šīs darbības parastajā izpratnē, mēs gandrīz vienmēr beigu beigās vadam, dominējam vai vismaz kaut kādā mērā mainām notikumu gaitu. Mēs arī tiecamies “uzsēdināt” bērnus uz mūsu iesaistes “adatas”, kas padara viņu pāreju uz spēlēšanos vienatnē vēl grūtāku, gandrīz nesaprotamu.
Lai mācītos būt par rotaļu “atbalstītāju”, nevis rotaļbiedru, ir nepieciešama prakse, tas ietver jutīgo vērošanu, atvērtību, pieņemšanu un visvairāk – savaldību (jo īpaši tiem, kuri tiecas vairāk darīt, nekā vērot). Bet līdzko mēs “piešaujamies”, tā kļūst par neaprakstāmi relaksējošu pieredzi, kas sniedz apmierinājumu un līdzinās dzenbudismam.
Kad un kā mums būtu jāreaģē, lai nepārtrauktu pašvadīto spēlēšanos?
Mums vienkārši jānolasa mūsu bērnu signāli, uzticoties, ka viņi mūsu dalību paprasīs, ko bērni parasti dara, paskatoties uz mums vai izsakoties verbāli. Uz to mums īsi jāatbild kā teicējam lugā vai sporta komentētājam.
Piemēram, pieņemsim, ka bērns veido torni no klucīšiem un kluscīši sagāžas. Ja bērns uz mums nepaskatās, iespējams, ir labāk neko neteikt un pat nepieņemt, ka tā ir problēma. Ja bērns uz mums paskatās vai varbūt mēs dzirdam viņu iečīkstamies, mums jāsaka (kā teicējam vai sporta komentētājam): “Es to redzēju. Kad tu mēģināji uzlikt sarkano klucīti virsū, zaļais un zilais klucītis nogāzās.”
Ko tad, ja mans bērns lūdz palīdzēt?
Nekad neatsakiet lūgumam pēc palīdzības, bet uzdodiet daudz jautājumu un piedalieties tik maz, cik iespējams. Izmantojot piemēru par torni no klucīšiem, jūs varat pieiet pie sava bērna un pajautāt:
– Ko tu mēģini izdarīt?
– Es mēģinu uzcelt torni.
– Tev te ir sabūvēti zilie un dzeltenie klucīši; kuru klucīti tu izmantosi nākamo?
– To.
– Labi, tad paskatīsimies, kā tu uzliksi to zaļo klucīti virs dzeltenā…
Parasti šāda veida atbalsts ir visa palīdzība, kas bērnam nepieciešama.
2. Nosakiet robežas godprātīgi, ar pārliecību un cieņu
“Es jūtos gandrīz vai tā, it kā mēs tuvotos “stingrās rokas” pieejai, kurā man būs ik dienas jāuzstāj uz “neatkarīgās spēlēšanās laiku”, lai viņš ar laiku iemācītos spēlēties viens pats.”
