Mani sauc Kristers un esmu nepilnus 2,5 gadus vecs. Kopš dzimšanas mana dzīve ir piepildīta ar dažādu šķēršļu pārvarēšanu, man ir grūti, sāpīgi, bet es nepadodos, nenolaižu rokas, bet cīnos!
Vēl būdams mammas vēderā es pārcietu vairākus lūzumus. Mani kauli ir tik trausli, ka lūzt pat no nelielas slodzes. Vairāk nekā pusi no savas neilgas dzīves man nācās pavadīt nekustībā, ieskautam smagajos ģipšos, bet, neskatoties uz visām grūtībām, esmu laimīgs, smaidīgs un mīlošs bērns.
Mans lielākais sapnis ir staigāt.. bet, lai pietuvināties šim sapnim, man gadā nepieciešams iziet četrus ārstēšanas un rehabilitācijas kursus.
Tavas labās domas, materiālais atbalsts vai ticība tam, ka viss izdosies palīdzēs man un maniem vecākiem šajā smagajā ikdienas cīņā.
A/S SEB banka:
Renāte Platača
LV61UNLA0055000788775
PayPal: repil@inbox.lv
Kristera mammas stāsts:
Par to, ka pieteicās Kristers sapratu uzreiz, nezinu tā bija iekšējā balss, intuīcija vai vienkārši veselais saprāts. Savu dēliņu pirmo reizi ieraudzīju kā mazu, mazu punktiņu šūnu līmenī (4.gr.nedēļā). Mazulis strauji auga, bet es joprojām nevarēju noticēt, ka manā puncī aug jauna dzīvība līdz sāka augt mans vēders. Ilga gulēšana no rītiem, tonnām saldējuma, hiperaktīvas maza ķipara kustības – ak šis skaistais gaidīšanas laiks..
Par savu dzimšanas dienu Kristers izvēlējās Pūpolsvētdienu – 20.03.2016. Pulkstenis rādīja 03:35, kad mazais princis ieradās 3180g svarīgs un 51 cm garš. Laimes asaras bira nevaldāmi, kad izdzirdēju mazā kunkulīša pirmos balstiņas vingrinājumus un sajutu silto ķermenīti, taču tās ātri vien nomainīja bēdu asaras. Veicot pirmo apskati, medicīnas personāls sāka čukstēties, ietina Kristeru sedziņā un mēmā klusumā devās prom. Tajā brīdī domas manā galvā šaudījās kā bultas, bet iekšējā balss uzstājīgi atkārtoja, ka kaut kas nav labi. Vīrs, kas visu dzemdību laiku bija līdzās, turēdams manu roku, ar stiklainām no apjukuma acīm skatījas uz durvīm, kas ātri aiztaisījās ciet. Viņš lēnām pārlaida palātai satrauktu skatienu, tad pagriezās pret mani un rāvās pie durvīm, kas tieši tajā laikā atvērās. “Osteogenesis imperfecta!” – nožēlā teica daktere.
Kristers piedzima ar labā augšstilba lūzumu un ar trīs intrauterīniem lūzumiem, kas jau bija paspējuši sadzīt.
Mani nekad nebija pārņēmusi tik liela tukšuma sajūta, tai pat brīdī sirds mutuļoja kā jūra vētras laikā.
Piecu minūšu laikā klāt bija Katastrofu Medicīna, kas mūs aizgādāja Vienības gatvē, kur Kristera kājiņas uz trīs nedēļām tika ieskautas ģipsī no pirkstiņiem līdz pat ribām.
Sirds žņaudzās sāpēs no uzkrāta rūgtuma, kas tikai kāpa un kāpa. Ārstu prognozes bija bezcerīgi bēdīgas, pedējo mazāko cerību iznīcināja ģenētiskās analīzes – Kristeram ir progresējoši deformējoša slimības forma.
Tā mēs sākām dzīvot no ģipša līdz ģipsim. Dēliņš lūza kā koka zars, griežoties, veļoties un pat miegā. Katra raudāšana lika noraustīties un smagi nopūsties atvieglojumā, ja tā bija viltus. Savā neilgajā dzīvē Kristers pārcieta jau 16 lūzumus, no kuriem izveidojas smagas deformācijas. Visbiežāk lūzt kāju kauli, kas atkal un atkal attālina Kristeru no sapņa sākt staigāt.
Lai gan manā sirdī pulsē patiess patriotisms, tomēr izlēmu meklēt palīdzību ārpus valsts robežām, jo Latvijā tik ļoti pietrūkst vienotas gan atbalsta, gan ārstēšanas sistēmas šiem īpašajiem bērniem, kas palīdz, paskaidro un reizēm parāda pareizo ceļu, lai nebūtu tikai ar saviem spēkiem jālaužas cauri nezināšanas brikšņiem. Tieši ārzemēs es nonācu pie pārliecības, cik tomēr ir svarīgi nokomplektēt atbilstošu komandu no pieredzējušiem speciālistiem. Tā pa dzīves taku ejot beizot uzkūlāmies uz labi iemīdītas taciņas. Parādījās cerība uz stāvokļa uzlabošanos, kas maziem, bet pārliecinātiem soļiem pietuvinās Kristeru viņa sapnim.
