Tāpēc arī brauca uz lielajām pilsētām pēc ”delikatesēm”.
Paskatieties uz to laiku fotogrāfijām vai filmām: rindās stāv sievietes. Bet vīrieši, ja arī ir, tad pie degvīna veikaliem.
Visa pārtikas sagāde, mūžīgā apģērba lāpīšana, ēdiena gatavošana un mājas uzkopšana tika uzkrauta tieši uz sieviešu pleciem.
Kļūst skaidrs, kāpēc mūsu mammas un vecmāmiņas vienmēr cenšas piebarot. Kas tad tas ir, ja ne atmiņas par to, ka vienmēr trūka pat pašas vienkāršākās pārtikas. Bet iepirkšana „katram gadījumam”? Tas viss palicis cilvēku psiholoģijā no tiem laikiem.
Kad tu esi jauns, spēka un enerģijas pilns, tev viss liekas labāks, nekā īstenībā. Tieši tas arī ir pamatā dažu paaudžu nostalģijai pēc šiem laikiem. Tās ir patīkamas jūtas, taču mānīt sevi nevajag. Un lai cik arī grūti nebūtu, šodien tomēr daudziem ir sajūta, ka dzīvojam labāk, nekā agrāk.
Vienlaikus mēs nekādīgi nevaram apgalvot 100%, ka mūsdienās ir krietni labāk, patīkamāk un vieglāk dzīvot. Katrā savā laika posmā bija un ir savi plusi un mīnusi.
Vēl kā viens spilgts piemērs ir cilvēku bērnības, kuri to izdzīvoja vēl 20. gadsimta beigās – kad nebija ne telefoni, ne vēl citas dažādas izklaides iespējas un ierīces. Un kā tagad izdzīvo savu bērnību 21. gadsimta bērni. Nu piekritīsiet – 2 pilnīgi dažādi laika posmi un citas iespējas. Kur un kad bija vai ir labāk, to jau spriest mēs varam tikai paši!
Pastāsti komentāros ar savām atmiņām, labām vai ne visai. Beigšu stāstu ar pazīstamu Mihaila Lomonosova citātu: „Tautai, kura nezin savu pagātni, nav nākotnes”.
