„Mēs pirmie kosmosā”, „Panāksim un apsteigsim”, „Padomju – tātad teicams”. Tie nebūt nav visi domu virzieni, kuri pavadīja katra padomju cilvēka dzīvi. Bet ko tie nozīmēja vienkāršajiem cilvēkiem? Skolēniem, mājsaimniecēm un strādniekiem? Bet pazīstams bija daudziem jēdziens deficīts.
Atgādināsi par to bez piepušķošanas un liekas nostalģijas. Laiks saredzēt arī ne tik labus faktus un izbeigt skatīties pagātnē caur rozā brillēm.
Padomju cilvēka dzīve
Mēs bieži dzirdam, ka cilvēki saka, ka agrāk bijis labāk. Bet vai tā patiešām bija? Daudzi atceras savu bezrūpīgo bērnību, taču ir aizmirsuši tukšos veikalu plauktus. Kā tad tā?
Vecāka gadu gājuma cilvēki spriež, cik labi bijis agrāk. Kaut gan vienkāršā cilvēka sadzīve nemaz nebija tik spoža. Kamēr suņus laida kosmosā, uz Zemes bērniem nevarēja dabūt apavus, bet pēc maizes vienkāršās sievietes stāvēja rindā stundām.
Reiz mans sievastēvs stāstīja, kā viņš, puika būdams, iepazinis banānu. Pagalmā salasījušies visi bērni un ēduši to ar visu miziņu. Nu ja, var teikt, ka tolaik tas bija pa īstam eksotisks auglis. Un ko vērtas bija zilās vistas, pēc kurām stāvēja garas rindas.
Vissmieklīgākā man liekas cenu salīdzināšana. Piemēram, 10 olas tolaik maksāja 1 rubli 50 kapeikas. Šodien + – apmēram cena tāda pati. Tik algas tolaik bija 100 – 150 rubļi.
Vairums cilvēku dzīvoja pastāvīga deficīta apstākļos. Pavisam vienkāršas lietas toreiz varēja dabūt tikai tad, ja tev bija „pareizie” draugi vai paziņas. Bērniem apģērbu un apavus pirka „ar rezervi”. Bet visnepieciešamākās higiēnas lietas sievietēm nopirkt vispār nebija iespējams.
Vēl gribētos atgādināt par tā saucamo „pārtikas tūrismu” Mazajās pilsētās pat desu reizēm nebija iespējams nopirkt.
Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!
