Cilvēki, kuri dzīvojuši padomju savienības laikos, ļoti labi atceras un saprot, cik ļoti šī brīža dzīve ir atšķirīga no tā laika.
Mājsaimniecībām bija krietni grūtāk nopirkt to, ko vajadzējā mājās un reizēm pat vispār nevarēja nopirkt to, ko vajadzēja.
Kādas bija preču cenas pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados, precīzi ir iespējams tikai minēt. Tomēr aptuvenās cenas gan atceras daudzi. Tie, kas nedzīvoja tajā laikā, būs pārsteigti, bet tie, kas dzīvoja, varēs pakavēties atmiņās.
Ja tev kabatā bija 1 rublis, tad par to naudu varēja paēst, aiziet uz kino un pēc tam vēl mājās aizbraukt mājās ar tramvaju. Tramvaja biļete maksāja 3 kapeikas, biļete uz kino aptuveni 25-50 kapeikas.
Gāzētā ūdens glāze bez sīrupa maksāja 1 kapeiku, ar sīrupu – trīs kapeikas.
Savukārt gardais izlejamais kvass maksāja arī 3 kapeikas.
Litrs piena no mucas maksāja 20 kapeikas. Par šo trīsstūrveida piena paku bija jāmaksā 16 kapeikas.
Runājot par padomju laika produktiem, daudzi atceras doktora desu. Cilvēki min to, ka visbiežāk tiek runāts, ka par visu gabalu „Doktora” desas vajadzēja samaksāt 2 rubļus un 20 kapeikas.
Augstākās kvalitātes baltmaizes kukulis maksāja 24 kapeikas. Parastā baltmaize maksāja 13 kapeikas. Rudzu maize, tāpat arī rupjā, maksāja 16 kapeikas.
Cūkgaļa izmaksāja 2 rubļus kilogramā, liellopa – nedaudz mazāk. Kilograms vistas gaļas varēja būt ap 2 rubļiem 30 kapeikām. Bet gaļas mīkstākie gabaliņi jau maksāja no 4 rubļiem kilogramā.
Ja runājam par citām lietām, tad, piemēram, skaņuplate maksāja 2 rubļus un 15 kapeikas, bet par mūzikas kaseti nāktos šķirties no 4 rubļiem.
Savukārt importa preces gan maksāja ļoti lielas summas un tikai retais tās varēja atļauties – cena par importa tehniku, piemēram, magnetafons varēja pārsniegt pat 1000 rubļus. „Elektronika” maksāja 155 rubļus, bet „Jupiters” – ap 400.
Par Rubika kubiku cilvēkam nācās šķirties no 10 rubļiem. Arī grāmatas maksāja lielu naudu: no dažiem rubļiem līdz vairākiem desmitiem.Turklāt, ja dzīvoji tālāk no lielākas pilsētas, tad grāmatu iegūt bija vēl grūtāk.
Par bērnu velosipēdu bija jāsamaksā 15 rubļi. „Orļonoks” maksāja 75, bet „Salūts” – 84, bet „Kama” cena jau pārsniedza 100.
Kurš gan neatceras to, ka dzīvokļos tajos laika paklāji bija pie sienām. Tā tācu bija tāda greznība. 2x 1,5 m izmēra paklājs maksāja 96 rubļus.
Par motociklu „Minska” tika prasīti aptuveni 300 rubļi. Aptuveni līdzīgā cenā bija arī melnbaltais televizors. „Iž –Planeta” jau maksāja 670 rubļus, nedaudz mazāk nekā krāsainais lampu televizors, par kuru nācās atdot 700 rubļus.
1976. gadā cilvēkam bija iespējams iegādāties arī automašīnu – tiesa gan, ļoti dārgs prieks bija. „Moskvičs” izmaksātu 5000 rubļus. Tā bija ārprātīga summa, ņemot vērā, ka vienistabas kooperatīvais dzīvoklis maksāja tikai 3000 rubļus.
Tiek vēstīts, ka tajos laikos parasta stipendija bija aptuveni 40 rubļi, jaunais speciālists saņēma no 70-140 rubļus, vidējā alga bija 200 rubļi, bet amatpersonām atalgojums bija vēl lielāks.
