Pēc mēnešiem desmit mēs apprecējāmies. Es pat iedomāties nevarēju, ka manā dzīvē varētu ienākt vēl kāds. Vīrs piepildīja visu manu dzīvi, nekādu citu vēlmju vienkārši nebija. Drīz vien piedzima meita. Viktors atzinās, ka tagad viņš vairs nedrīkstot tik vieglprātīgi dzīvot dzīvi. Vajagot meklēt kaut kādu labu darbu, ģimene prasot pilnu atdevi.
Pirms trīsdesmit gadiem tu varēji būt labs speciālists, bet saņemt niecīgus grašus. To zināja visi. Tā Viktors iegāja biznesā. Pirka lēti, pārdeva dārgi. Eksaktās zinātnes palika hobija līmenī.
Vajadzēja nopelnīt iztikšanai. Arī es pametu savas aizraušanās un sāku palīdzēt vīram. Meita auga, nekā viņai netrūka. Taču mēs visu laiku baidījāmies visu pazaudēt. Tādi bija toreiz laiki.
Pēc diviem gadiem piedzima dēls. Mēs jau bijām mazliet ielauzušies dzīvē, bijām kļuvuši pieauguši un uzņēmuši apgriezienus.
Varējām palielīties pat ar importa autiņiem, kas tolaik bija iztrūkums. Bijām nostājušies uz kājām, pārdzīvojām divus izaicinošus periodus, kad nauda burtiski zuda no dzīvokļa, atvērām savu firmu. Pēc tam, kad valstī viss vairāk vai mazāk nokārtojās, sākām mazliet atvilkt elpu.
Mūsu karjera
Bērni izauga, izveidoja savas ģimenes. Mēs varējām atļauties atpūtu ārzemēs, iet uz restorāniem. Es gāju uz koncertiem kleitās, kas atvestas no ārzemēm. Vīrs aizrāvās ar medībām un braukšanu ar kvadriciklu. Veselība ļāva justies labi un baudīt dzīvi ar pilnu jaudu.
Tā bija līdz pat pēdējam brīdim. Tad vīrs sāka klepot, visam tam iemesls viņa “hobiji”, taču vērību viņš tam nepievērsa. Bet vēlāk kā pērkons no skaidrām debesīm – viņam jādodas uz slimnīcu. No tās viņš vairāk neiznāca. Ģimenes tēvs bija mūs atstājis. Bērni atbrauca atvadīties, raudāja. Radi un draugi izteica man līdzjūtību. Mūsu stiprai ģimenei nebija viegli.
Otrs trieciens bija testaments. Acīmredzot, Viktors bija nojautis, ka kaut kas nav tā, un pat uzrakstījis nelielu atvadu vēstulīti, kura visu laiku atradās jurista seifā. Tajā bija teikts, ka viņš mūs visus mīlējis, cik esam viņam dārgi, ka atceras visos viņam dārgos dzīves brīžus. Un tie visi esot saistīti ar mums.
Negaidīti jaunumi
Un vēl viņš atvainojās. Atvainojās par to, ka neko neesot atstājis savai meitai, viņai jau esot labs vīrs, savs dzīvoklis un automobilis. Dēlam arī esot jāpiedod viņam, jo viņam esot dota laba izglītība un nepieciešamās zināšanas. Tagad viņš labi pelnot. Bet visvairāk vārdu bija veltīts man.
Pēc viņa testamenta arī es biju atstāta pie tukšas kabatas. Nē, mana biznesa daļa jebkurā gadījumā palika man, bet viņa puse un kaut kāda nauda, pienācās kaut kādai svešai sievietei. Viņai tā esot vajadzīga vairāk. Man atlika vien liet asaras, un palikt neziņā par to, ko tas nozīmē.
Es tikos ar Evu. Jauna, glīta. Par sevi viņa nestāstīja neko. Vecumā ne vecāka par mūsu dēlu. Bija redzams, ka runāt ar mani viņai nav nekāda vēlēšanās. Uzreiz sapratu, ka nekāda makšķerēšana vīram nebija. Beidzot es sapratu, kur vīrs palika, kad teica, ka pavada laiku „ar draugiem”. Bet kāpēc?
Ko darīt
Mēs vienmēr bijām atklāti viens pret otru. Es būtu centusies saprast. Iespējams, arī piedot. Bet saprast – noteikti. Kāpēc tēvs var neko neatstāt saviem bērniem un savai sievai? Par ko?
Un tas viss par labu kādai jaunai būtnei. Viņš varētu dzīvot atsevišķi savam priekam. Bet tā, grūti bija noticēt kaut kam tādam…
Ko tagad darīt, nezinu. Iespējams, vērsīšos pēc palīdzības. Domāju, mana situācija ir skaidra kā diena. Pat, ja man neizdosies neko panākt, es vismaz uzzināšu šīs dāmiņas attiecību vēsturi ar manu vīru. Ja godīgi, nedomāju, ka viņa varēs atklāt kaut ko pārsteidzošu, taču dzīve neziņā, kā izrādījās, nav man pa prātam.