9. februārī mūža miegā aizmigusi ilggadējā Rīgas TTT komandas spēlētāja deviņkārtējā Eiropas kausa ieguvēja, pasaules un divkārtējā Eiropas čempione, Latvijas Basketbola savienības Goda biedre Silvija Krodere (12.10.1940. Liepājā – 09.02.2017. Rīgā). Atvadīšanās sestdien, 18. februārī, plkst.12 Rīgas Krematorijā. Izsakām visdziļāko līdzjūtību tuviniekiem un draugiem.
Silvja Ravdone-Krodere dzimusi Liepājā, basketbolu sākusi spēlēt Alsungas vidusskolā, bet no 1959. līdz 1969. gadam (arī vienu posmu 1973. gadā) spēlējusi leģendārajā Rīgas TTT komandā. Tās sastāvā deviņas reizes uzvarējusi Eiropas kausa izcīņā un kļuvusi par desmitkārtēju Padomju Savienības čempioni. No 1962. līdz 1967. gadam spēlējusi PSRS izlasē, kļuvusi par pasaules (1967) un divkārtēju Eiropas (1964., 1966.), kā arī Universiādes (1965.) čempioni.
Absolvējusi Liepājas 1. vidusskolu un LVU Juridisko fakultāti. Strādājusi par izmeklētāju, prokurora palīgu un juriskonsulti. Zvērināta advokāte. Triju zvaigžņu ordeņa kavaliere.
Grāmatā “Zelta meitenes TTT” Silvija par sevi stāstīja:
„Manas dzimtās puses Alsungas vidusskola bija ļoti sportiska. Basketbols, volejbols, vieglatlētika, slēpošana… 1957. gadā pirmo reizi tiku uzaicināta uz Rīgu, uz skolēnu izlasi. Turklāt divos sporta veidos — basketbolā un volejbolā. Izšķīros par labu basketbolam, kaut volejbolu vēl ilgi spēlēju sava prieka pēc. Togad bijām trešās, bet 1958. gadā Vissavienības skolēnu spartakiādē Tbilisi izcīnījām pirmo vietu un mani atzina par labāko sportisti Latvijas delegācijā — visu sporta veidu konkurencē.
Meiteņu treneris Augusts Raubens bija labos draugos ar Oļģertu Altbergu, kurš kopā ar Tramvaju un trolejbusu tresta vadītāju Aleksandru Zālīti lika kopā meistarkomandu un meklēja garas spēlētājas. Arī mani aicināja uz Rīgu studēt un spēlēt TTT. Dzīvojamo platību apsolīja, stipendiju. Tomēr nācās veselu gadu par niecīgu algu nostrādāt Tramvaju un trolejbusu tresta gatavo formas apģērbu noliktavā, kā arī trīs gadus nodzīvot tresta strāvas apakšstacijas darbinieku ģērbtuves telpās Alises ielā.
Vecāki, protams, par to īpašā sajūsmā nebija, tomēr nepretojās. Jo zināja: ko esmu nolēmusi, to arī izdarīšu. Tēvs tikai piekodināja: mācies, meit, ar sportu tu savam mūžam maizi nenopelnīsi.
TTT meitenes jau bija uzvarējušas PSRS ziemas sacīkstēs, kad mēs, trīs skolnieces — arī Sarmīte Volbete un Ārija Rimbeniece — ienācām ar uzdevumu papildināt Latvijas pieaugušo izlasi 1959. gada Tautu spartakiādē. Visas meitenes bija draudzīgas, palīdzēja —es taču nācu no laukiem, pilsētā daudz ko nezināju. Taču tādēļ sabijusies netiku vis.
Galvenais komandas vienotājs bija treneris Altbergs, kurš bija ne tikai lielisks basketbola speciālists, bet arī labs psihologs. Viņš sporta dēļ nenoliedza ne ģimenes dzīvi, nedz mācības. Tad mēs neaizmirsām spēlētājas, kuras no TTT pakāpeniski aizgāja. Visās mūsu spēlēs bijušajām kolēģēm tika rezervētas speciālas skatītāju vietas, aicinājām uz jubilejām, svētku reizēm. Pēc Altberga tradīcijas palēnām izčibēja. Karnītis nepavisam nebija sentimentāls…
Mūsu duets ar Skaidrīti (Smildziņu-Budovsku) bija liela darba rezultāts. Ne jau vienmēr viss notika kā pa diedziņu, gadījās arī sastrīdēties — bet par lietu. Treniņos slīpējām kombinācijas tik ilgi, līdz, skatītāji laukumā redzēja vienīgi eleganci. Savu reizi bija arī improvizācija, tomēr pamatā palika izstrādātas un pārbaudītas shēmas. Kad skatos vīriešu basketbolu, gandrīz vienmēr pārņem dusmas: kā var būt tā, ka nav iespējams vīriem iemācīt kārtīgi uzlikt bloku! Es savējo iemācījos no Jāņa Ostrouha, kurš man to parādīja Latvijas izlases koptreniņu laikā. Kā likt soļus tā, lai nenopelnītu piezīmi. Tagad domāju: vajadzētu to zināšanu pārdot kādam aktīvam trenerim…
Raudājusi pēc spēles neesmu nekad. Neveiksmes deva papildus spēku cīnīties līdz galam. Radās dusmas — vispirms pašai uz sevi. Atceros, reiz Ļeņingradā man pirmajā puslaikā pagalam neveicās. Pārtraukumā Altbergs (droši vien audzināšanas nolūkā) pateica: tu te nederi, tev jābrauc atpakaļ uz saviem laukiem. Pārskaitos zilās zēvelēs un otrajā spēles pusē sametu 24 punktus — kā treneris man drīkstēja ko tādu pasacīt!?
Krievu meičas nebija tās maigākās pretinieces. Kad metu palēcienā, sedzēja centās izjaukt metienu, iebakstot ar pirkstu mugurā. Šķiet, it kā nieks, taču tas ir tik nejauki, ka to vārdiem nevar izstāstīt — vajag pašai sajust. Ārkārtīgi bīstama situācija, jo zaudēju līdzsvaru un koordināciju. Bet es jau pratu par sevi pastāvēt. Slavenā ļeņingradiete Ņina Poznanska reiz ar elkoni man „noglāstīja” muguru, bet man tobrīd strauji nošļuka augšup paceltās rokas un nezin kā trāpīja pāridarītājai pa ģīmi…
Trešajā grūtniecības mēnesī kļuvu par PSRS čempioni. Neviens par to nezināja, Altbergs mani sabāra, ka esot kļuvusi resna un lempīga, bet es tikai visam piekritu… Kad piedzima meitiņa, nenācās viegli atsākt spēlēt. Bet vajadzēja un Inetai bija tikai divi mēneši, kad viņa jau ceļoja man līdzi uz Eiropas kausa spēli Ļeņingradā. Vēlējos savu meitu barot pati, nevis ar visādiem mikšļiem. Līdzi par aukli brauca trīspadsmit gadus vecais brālis, kurš gribēja redzēt svešas pilsētas un interesantus mačus. Ineta gulēja ratiņos, es laukumā spēlēju, bet Zigmunds līdzās gavilēja. Tas pats atkārtojās rudenī, PSRS čempionāta noslēguma posmā Kišiņevā, kad Inetai bija jau pieci mēneši.
Tēva paredzējums īsti nepiepildījās — ar sportu es sev maizi nopelnīju. Vārda tiešā nozīmē — tikai maizi. Sviests uz tās nonāca reti. Par mūsu, citu apskaustajiem, ārzemju braucieniem varētu rakstīt vai veselu piedzīvojumu grāmatu — ja nebūtu kauns. Kā mēs vedām līdzi un andelējām krievu šņabi un ”Auroras” kaprona zeķes, lai varētu mājiniekiem kādu dāvaniņu pārvest.
Tomēr visam par spīti es uzskatu, ka esmu savās sporta gaitās sasniegusi visu, ko tolaik varēju sasniegt…”
Avots: basket.lv
