Pacietība ir pieskaitāma emocionālā intelekta (EQ) sfērai. EQ Pakļaujas attīstībai un mērķtiecīgai audzināšanai daudz ātrāk nekā IQ, kas, nenoliedzami, iedveš optimismu un ticību panākumiem.
Tāpēc pacietība ir viens no audzināšanas programmas punktiem. Konsultācijās septiņos no 10 gadījumiem izskan vecāku lūgums palīdzēt pacietības un izturības formēšanā , atzīstot, ka paši nezina, kas būtu jādara.
Ko tad darīt?
Kad tētis un mamma ir nolēmuši bērnā ieaudzināt vienu vai otru īpašību, ir skaidri jādefinē, ko tad mēs vēlamies ieaudzināt, kāpēc tas bērnam būs nepieciešams. Jautājums “kā” kļūst otršķirīgs. Pieaugušajam ir jābūt daudzreiz gudrākam un saprātīgākam attiecīgajā jautājumā, jo viņš neizbēgami saskārsies ar sparīgu pretestību, iebildumiem, sabotāžām no sava audzināmā puses. Tā, ka ja gribat mieru – gatavojieties karam. Apbruņojieties ar bezizmēra pacietību!
Noskaidrosim pacietības definīciju:
Pacietība ir spēja saglabāt mieru nepatīkamā situācijā vai arī gaidot rezultātu no nekontrolējama procesa.
Paciest:
Bez kurnēšanas un stoiski pārciest kaut ko ( ciešanas, sāpes, kaut ko nepatīkamu, nevēlamu); samierināties ar kaut kā klātesamību.
Iznāk, ka pacietība bērnam būs nepieciešama divos gadījumos – gaidot un strādājot. Tātad, varam runāt par pasīvo un aktīvo pacietību. Iznāk, ka pacietība ietver sevī gribas, piespiešanās, diskomforta pārvarēšanas, samierināšanās, realitātes pieņemšanas un izturības komponenti.
Pirmajā acu uzmetienā viss it kā ir skaidrs – nu un kas, ka mazliet jāpaciešas.
Patiesībā, ja kaut viena no komponentēm iztrūkst, viss iepriekš apgūtais lido “pie visiem velniem”.
Secinājums: Katrā situācijā vecākam ir jāatpazīst, kas nepieciešams viņa bērnam, lai tas izrādītu pacietību.
Uzmundrināt (piemēram, ja bērns piekusis rakstīt garās burtu rindas burtnīcā)
Paskaidrot (ja bērns negrib gaidīt rindā)
Parādīt ar personīgo piemēru (ja mājās remonts ievilcies, jūs taču nenolaižat rokas)
Izdomāt nelielu balvu par diskomforta pārvarēšanu (pēc zobārsta apmeklējuma aiziesim uz rotaļu laukumu)
Tāpēc metodes un paņēmieni divu veidu pacietības audzināšanai (pasīvā un aktīvā), loģiski, būs dažādi.
Tagad piedāvāju precizēt mērķus un ieguvumus no pacietības.
Jo skaidrāk izprotam, kā labā to darām, jo vieglāk kļūt pacietīgam. Piekritīsiet, ka bez iedvesmas ir ļoti grūti, praktiski neiespējami izrādīt pacietību.
Manuprāt, pacietība mums nepieciešama:
PERSONĪGIEM MĒRĶIEM. Izturība un pacietība nepieciešama, lai sasniegtu rezultātus – mācībās, sportā, darbā, karjeras izaugsmē. Pat veselība daudzējādā ziņā it atkarīga no pacietības.
SABIEDRISKAM LABUMAM. Neprotot “turēt sevi rokās”, bērns nodara pāri apkārtējiem un arī vecākiem. Un ar to pašu nodara pāri sev kā personībai, jo saskaras ar nosodījumu un nepatiku no apkārtējo puses.
PACIETĪBA IR CIEŠI SAISTĪTA AR LĪDZPĀRDZĪVOJUMU, EMPĀTIJU UN UZMANĪGU ATTIEKSMI PRET CILVĒKIEM UN DABU. Pacietīgs un ieturēts bērns neraus zarus kokam, jo nervozē. Neatņems rotaļlietu mazākam bērnam, bet pagaidīs, kamēr tas beigs spēlēties. Neraus kaķi aiz astes un suni nevilks aiz pavadas. Te galvenais ir pareizi noteikt prioritātes: nevis “nerauj kokam zaru, savainosies”, bet gan “kokam sāp, tas tērē daudz enerģijas, lai izaugtu jauni zari”.
Veiksme, veselība, cieņa un apkārtējo mīlestība ir vērtīgi orientieri. Un pēc savas būtības pacietība ir vērtīga dāvana, kuru varam sev pasniegt paši. Pasniegt arī savam bērnam, komunicējot ar viņu pareizi un pārdomāti.
P.S. Un atcerieties, nav noteikumu bez izņēmuma. Ir situācijas, kurās nedrīkst pieciest un paciest. Ja sāp, ir bail, kāds nodara jums apzinātu ļaunumu, ja notiek kaut kas nepiedienīgs, nepatīkams vai nesaprotams. Šīs situācijas ar bērnu būtu vēlams izrunāt jau iepriekš.